Zāle

“Jums Zāle ir?” jautājums, kurš uzdots naktsklubā pat dienas laikā nezinātājam varētu izklausīties visnotaļ nelegāli, taču viss ir mazliet citādāk.

Nabaklab puisis žāvājās tā, it kā būtu rīts un viņš tik tikko iztrausies no mājām. No mājām uz darbu. Nē, ir pirmdienas vakarpuse un tad var sagurt jebkurš. Zāle esot izpirkta, bet es varētu lūkoties Upē. Savukārt Upē teica, ka esot izpirkts, bet Pēteris izdošot vēl. Randomā? Nē, ja neesot Nabaklab, tad neesot nekur, turklāt Randoms TĀDU mūziku neņemot. Randomā meitene saka, ka Zāle esot populāra un šobrīd neesot, taču es varot atstāt savu telefona numuru, ja nu tomēr..

Lai nezinātājus pārstātu mulsināt vēl vairāk, atklāšu, ka runa nav par apreibinošām vielām, lai gan šī Zāle emocionāli reibina pat ļoti, bet gan par pašmāju mūzikas grupu “Zāle”, kuras viena no galvenajām, maģiski pavedinošajām balsīm pieder Martai. Tai pašai Martai, kurai reiz Vecrīgā piederēja mazais veikaliņš “Žagatas bode”, pateicoties kuram savulaik izveidojās izcila rokdarbnieku (šī vārda vislabākajā nozīmē) grupa.

– Tu zini tādu grupu “Zāle”?
– Nē, laikam nezināšu.
– Tur Marta dzied..

Atzīšos, šī saruna kaut kur aizpeldēja un es tā arī nepaklausījos. Pagāja laiks un man šo pašu jautājumu uzdeva vēl kāds, tad atcerējos papildjautājumu no pirmās sarunas un nolēmu, ka ir laiks noskaidrot.

Tie brīži, kad nākas atklāt, ka tik ilgi esmu sev kaut ko liegusi, ka apzināti no kaut kā laba esmu vairījusies, ir skumīgi un priecīgi reizē. Skumji, ka tik ilgi sev liegts, jo prieks būtu varējis sākties agrāk. Nē, tas nav tikai par mūziku, par filmām, grāmatām, izrādēm, tas ir arī par cilvēkiem. No vienas puses priecājies, bet pakrūtē mazliet smeldz.

Lai jūsu prieks varētu sākties ātrāk kā manējais, izdarīsim tā. Nē, es to disku tā arī nenomedīju, bet gan jau man izdosies. Es ticu, tikmēr uzrīkosim virtuvē foto izstādi, kā reiz jau izdarījām ar tējas krūzēm.

Kas jums jādara?
Ņemiet savus gudros telefonus, vēl gudrākos fotoaparātus un nofotografējiet man pļavu, ar zāli aizaugušu lauku, skaisti pļautu mauriņu vai ūdenszāles. Vienalga. Zāli! Nē, apreibinošo nē.

Kamēr medīšu grupas “Zāle” albumu “Viņa”, kuru kāds no jums saņems dāvanā, sūtiet safotografēto uz kni@knivirtuve.lv. Tikai nelieciet, lūdzu, tos rāmīšus. Zinu, man arī patīk, bet šoreiz nē.

Būt izstādei vai nebūt?

Kamēr jūs prātojat, kuru no pļavām iemūžināt, sveikas jums no Baltezera.

Lai silti!

P.S. Paklausieties Zāli jau tagad, pabalstiet mūziķus ar kādu eiro un dzīvojiet priecīgi!

P.S.2. Ak, termiņš! 18. augusts.