Sveika, sirdsapziņa, skat, kas man sanāca!
Baltās krāsas plastika ir viltīga. Tā prasa īpašu rūpību, īpaši tīras rokas un tā ir tik varena, ka spēj telpā atrast pat vissīkāko putekli, lai to ieslēptu zem plānas, jo plānas kārtiņas. Apmēram tā, ka redzēt var, bet laukā dabūt ne.
Lai kā arī es pretotos izmantot šo krāsu, likās jocīgi atkal ņemt melno. Kāpēc gan sevi neizaicināt un nelikt visiem spēkiem izvairīties no mazītiņajiem putekļiem, ik pa laikam noslaukot balto virsmu ar mitro salveti. Te nu tas ir, faktūrains zelts un gluds baltais, kas pat nedaudz atgādina glazūru.
Pie auskariem, jau atvēzējusies pēc ierastās formas, tomēr apstājos. Tik skaisti taisnstūri, kuriem tik dzīvi varēju iedomāties mazās zeltītās bumbiņas, kas kā punkts uz “i” būs īstajā brīdī un vietā. Kā reiz teica mans biatlona treneris, esot jāapstājas tad, kad ir labi. Likās, ka tieši tā ir ļoti labi.
Ļoti priecājos, cik ļoti esmu sadraudzējusies ar vienkāršajām formām un to, ka ļauju sev nesarežģīt lietas, iemācoties redzēt to skaistumu vienkāršībā un lakoniskumā.
Un tātad, nāk pavasaris. Minstinās, bet nāk. Ja domā, ka šis ir tavs pavasara zilonis, tad kārtība ierastā – komentārs, vēstule, telefonzvans, īsziņa. Divdesmit trīs delfīni un tas prieks ir tavs.
Lai silti!
Es skaļi iespiedzos un ceļu roku! BALTAIS!!!
Nu re, beidzot tiku arī te apstiprināt, kas viss paliek tā, kā sarunājām un zilonis Tevi gaidīs.
nu, šis ir kārtējais wow! tā līniju tīrība un Tevis minētais lakoniskums.
Man pēdējā laika ziloņi ir kaut kas jauns. Es kādeiz neļāvu sev tādus taisīt. Vajadzēja, lai ir ļoti sarežģīti. Paldies!