Tajā reizē, kad ziediņu sprādzē, kuru jūs nodēvējāt par čiekuru, atrādīju virtuvē, zināju, ka gribēšu to pārvērst par ziloņausi, vai vismaz kaut kādu daļu no tā ietvert kādā ziloņbērnā. Nagi jau niezēja, bilde acu priekšā uzzīmējās pati, vajadzēja tikai sagaidīt brīvdienas, lai beidzot ķertos pie darba.
Šis ir pirmais Ziemassvētku darbs (jā, kāds gatavojas jau laikus), un, pienākot īstajām brīdim, tas rotās kādu skanīgu jaunkundzi.
Jāteic, ka veidotjot šo mazmazītiņo ziedu, sajūtas ir tādas, it kā krāsotu mandalu, vai nodotos meditācijai, lai gan ko es zinu par meditācijām, ja mēģinājusi esmu vien vienu reizi. Toreiz prātu atslēgt neizdevās, bet šajās pirkstu meditācijās man tas izdodas katru reizi, turklāt galā sanāk maza, ziedoša mandala. Katrs zilonis kā kosmoss.
Es arī toreiz iedomājos mandalu, kad ieraudzīju šo mazo kaut ko ar tūkstošs ziedlapiņām! :)
zini, es nespēju beigt brīnīties….nu kā var tik maziņu, nu kāāaaaaa? :))
Ar pacietību un skalpeli.
It kā divas nesavienojamas lietas – pacietība un skalpelis…
Kas tur nesavienojams? Ķirurgi taču arī strādā pacietīgi un ar skalpeli.
Visu dienu par šito ziloni domājas… :)
Man šķiet, ka iespējams, es varu Tev palīdzēt. Gaidi epastu.
Paldies par bezgalsmuko un ļoti, ļoti sievišķīgo ziloni. Tagad jāiztur līdz Ziemassvētkiem, bet tā vien neciešas šo jaukumu uzdāvināt jau tagad :))
Priecājos un pakošu paciņā! Paciņu noslēpsi mājās, vai varbūt varēsi ievalkāt (ķiķinu). =)