Bija pieci no rīta un es melošu, ja teikšu, ka man nenāca miegs, bet tas bija brīdis, kad pirmo reizi nospiedu modinātāju, lai vēlāk celtos un postos agrā rīta braucienam uz polu. Uz manu Ziemeļpolu. Un te būs. Pa kriksītim no tā visa.
Ezeru nosaukt par kluso dabu būtu grūti, jo kaut kur tālumā niedrēs skaļi runā kaijas, līdakas nārsto un mailītes, ātri peldot, silda ūdeni. Ak, jā, vardes, satupušas cita citai mugurā, māca viena otrai peldēt.Jūs tiem festivāliem pirksiet tos dārgos gumijniekus, ja? Padomājiet labi. Manējie pa trīnīti.Hei, kur Tu lien? Kur, kur.. zem tilta. Ziemeļpola tilts uz pilssalu. No apakšas.Ja taisaties drīzumā precēties, iespējams, esmu jums atradusi brīnišķīgu vietu. Šajā ēkā dzīvosies Ziemeļpola mākslas un amatu skolas audzēkņi. Teikšu, kā ir, patiesi skauž, jo tālajā 1998. gadā, kad es šo skolu absolvēju, tā īrēja telpas pilsētas bērnu dārza otrajā stāvā, bet te.. sasodīts, skats uz ezeru un pilsdrupām. Kas tas būs par plenēru, johaidī!Nu skat, vai tad es mānos? Burvīgi!Verandā saglabājuši oriģinālās flīzes.Viena flīze “dauzījās” pa āru.Un ja jau par mākslas skolu, tad te: Džeksons Kaija Polloks.
Un kā ir Ziemeļpolā? Silti?
Pat ļoti.