Šķiet, tas bija piektdienas vakars, kad saņēmu ziņu ar lūgumu. Tas bija brīdī starp negribēšanu ķerties pie darbiem un kādreiz tik iemīļota t-krekla pārvēršanu par grīdas lupatu. Nekad neesmu sapratusi, kāpēc ar tādu labpatiku piektdienas vakarā esmu gatava tīrīt māju, ja lieliski apzinos, ka tā tiks sajaukta vēl divas reizes vairāk, nekā bija pirms tam, un svētdienā procedūru pēc darbiem nāksies atkārtot.
Tad seko sestdiena, kurā jau no rīta sev stāstu, ka vakarā pie tiem darbiem tomēr būs jāķeras, bet pienāk sestdienas vakars un ir atrasts kārtējais iemesls darīt pavisam ko citu. Jā, Tuguļkalnā bija smuki.
Tad seko pavisam īsa nakts, agrs rīts un piecu ziloņu vietā es uztaisu septiņus (kas tad man.. es taču varu!), turklāt tajos ir tikai daži grami nejaušības. Jūra vairs nav nejaušība. Jūra ziloņos tagad ir apzināta rīcība. Kaijas nu jau arī ir dresētas. Lido turp, kur tām ierāda vietu.
Un tagad tie, kas aploksnē nekāpa.
Parunāsim par jūru?
Pārsteidzoši, kā fotogrāfijas. Skaisti :)
Tik dzīvi un sajūtami. Skaisti, ļoti! :)
Uz šiem skatīties un skatīties, un neapnikt.
Liekas, ka Tu pati esi jūra un tāpēc šie ziloņi sanāk tik labi :)
Paldies, meitenes!
Laura, es Tev atbildēšu uz epastu rīt ;)