Jau otro dienu gribas, lai kāds uzraksta zīmi uz mazliet ieburzītas rūtiņu lapas par to, ka es drīsktētu mazlietiņ palikt mājās. Iekšējais sagurums aug augumā. Vakardien vakarā, kas patiesībā jau bija nakts sākums, skypā runājos ar Rudu un piebildu, ka redz, skolas laikos šo izdevību ar zīmi nemaz neizmantoju.
Par sportu man tādu nevajadzēja, jo es nebiju no tām mamzelēm, kas vienmēr atrada iemeslu, kāpēc uz sportu varētu neiet. Vienīgais iemesls, kāpēc arī kaut kad uz sportu nebiju, bija vai nu kāds pārslimots plaušu karsonis vai arī, kā tagad atceros nežēlīgi sāpīgo gadījumu ar lauzto astes kaulu. Nolikties ziemā uz kāpnēm nav patīkami.
Lūk, bet paturpinot par zīmi. Kad šodien Kasparam stāstīju par šito štelli, viņš man piesolījās tādu uzrakstīt, pat vēl vairāk, nosūtīt personāldaļas grāmatvedei epastu. Muldoņa.
Tja, bet vēl joprojām atmiņā rūtiņu lapa, uz kuras rakstīts – ģimenes apstākļu dēļ…
Dziesmu aizņēmos pie Mika.
P.S. Mēs joprojām meklējam to trešo musketieri mūsu Avotu ielas rezidencei!
