Ziņa no Ziemeļpola

Visa māja smaržoja pēc sēnēm.
Lai gan mežā neesmu bijusi krietnu laiku, tomēr to smaržu nevar aizmirst. Svaigi lasītas baravikas, lielākas un mazākas, tumšākām un gaišākām cepurītēm. Atklāti sakot, braucot mājās mazliet cerēju, ka aizbrauksim uz mežu, taču virtuvē ieraugot to sēņu pārstrādes cehu, sapratu, ka sēņošanu šajā nedēļas nogalē man neredzēt kā ausis bez spoguļa palīdzības.

Sēnes uz pannas, apvilkušas saldā krējuma mētelīti, gaida mirkli, kad ar to sasildīs vārītus jaunās ražas kartupeļus, kurus lieliski papildinās kāds šķēlēs sagriezts mazsālīts gurķis un pašmāju siltumnīcas tomāts. Skatoties uz tomātiem, kas salikti kastēs, atmiņā parādās ainas no tirgus un tagad bez īpašas minstināšanās varu noteikt, pie kuriem tomātiem visticamākais nevajadzētu rakstīt klāt, ka tie vietējie, jo pat vājredzīgajam skaidrs – nav.

Pirms braukšanas šurp nosmējos, ka gatavojos veikt neiespējamo misiju un uz mājām atbraukt vien ar rokas somiņu (gribas jau teikt somu, jo somiņa ir tā, kurā var tikai telefonu un maku ielikt.. ar tādiem niekiem es neaizraujos). Paņēmu vien dažus sīkumus, pāris lietas izmazgāšanai un viss. Ikdienas taša gatava doties.

***

Ir brīži, kuros es vienkārši stāvu malā, noskatos un vēroju situāciju, un mirklis pirms šurp braukšanas, bija pacilājošs. Neuzprasījos ne uz ērtāku vietu priekšā, ne arī uz ko citu. Man bagāžas nav, jel ļaujiet man kur sēdēt un ātri nokļūt no punkta A uz punktu B, jo acis vien ar piepūli turēju vaļā. Viss galvā skanēja kā tāda mantra: miegu, miegu, miegu.. un tad atskan vārdi: „Nē, priekšā sēdēs Inga!” Nosmīnu uzvaroši, i pirkstu nepielikusi.. ne vēlmi bildusi. Tas ir mirklis, kuru esmu palaidusi vaļā, lai tas vienkārši būtu un pats sevi piepildītu bez manas līdzdalības.

Tā arī atbraucot mājās, ir daudzas lietas, kurās es neiesaistos ne jau tāpēc, ka būtu par slinku, es vienkārši ļauju tām būt. Ļauju, lai mani palutina, ļauju, lai mani apčubina, pabaro un padzirda, jo tā ir mana nākamā mācība – pieņemt to, ko citi dod. Pieņemt palīdzību, kad tā patiešām jāpieņem un ļaut mirklim vienkārši būt.

Atceros reizi studiju laikā (tas bija sen un nu var stāstīt), kad kopā ar Inī vienu nedēļas nogali krietni šāvām pār strīpu un es pāršāvu pāri visām, kuras vien bija, taču no rīta viņa smaidot man teica: zini, Tu man TĀ patiki! Loģiski, ka neizpratnē plikšķināju acis, jo kā gan es varēju patikt. “Tu man patiki, jo Tu neko nekontrolēji. Vienkārši ļāvi būt.” Vienkārši būt!

Dziesma Beirut piekritējiem un zinu, ka starp maniem tējotājiem tādi ir. Čau, Rudu! =)