Saņēmu zvanu no mātes, kura savukārt bija saņēmusi zvanu no savējās.
Tā mūsu ģimenē notiek informācijas aprite, kā pa ķēdīti, bet precīzāk būtu teikt – pa vadiem.
Ome ar sašutuma pilnu balsi, kas visticamākais sevī ietvēra vieglu raudulīguma un piktuma skaņu, vēlējās noskaidrot, kā tas nākas, ka viņai neviens nav pastāstījis par manas „virtuves” eksistenci un kā tas nākas, ka viņa atkal neko nezina.
Viss sākās ar to, ka tā adrese, kas jums saglabāta favorītos, vai arī kuru jūs katru dienu uzmeklējat google, tika iedota manai tantei, savukārt tante, izpētījusi visu no sākuma līdz beigām, par to pastāstīja omei. Ome apskaitās, ka kārtējo reizi turēta informācijas badā, tvēra pēc trubas, spieda ciparu kombināciju, lai taptu informēta un vienlaicīgi izteiktu savu dusmu.
Lai nu kā, bet es smējos vēderu turēdama, jo ne jau man sleja avīzē, ne arī žurnālā, kurai ome varētu piekļūt, taču lūpu uzmeta gan. Viņa pat nenojauš, kādu vienkāršu patiesību: ir labi dažkārt kaut ko nezināt un ir labi to nemaz nemēģināt uzzināt, jo tā mierīgāk dzīvot. Ko vēl cilvēkam ar vecumu vajag? Mieru.
Iekš foto pievienošu ziloņduetu, lai gan patiesībā tam bija jābūt trio. Šmuce sanāca mirklī, kad centos tos pielīmēt pie audekla: gandrīz ar vienu neveiklu kustību zilonis kļuva par permanento rādītājpirksta aksesuāru. Satraukuma pārņemta, jo fiksā līme ne tikai līmē fiksi, bet arī neganti kož acīs, pielīmēju to par tālu un trešajam vairs nebija kur likties. Tā vietā, pasēdējusi kādu mirkli, uzzīmēju balonu. Vieglumam.
Tā arī lai jums šovakar – ziloņa miers un balona vieglums!
vai, šitais omes gājiens man varen patika! :D
p.s. omei droši vien nav interneta un viņa nezin, kā to lietot, vai ne?
Tinciiti, ko Tu tik vēlu dari darbā?
Nē, ome internetam droši vien tuvākais 1 m attālumā ir stāvējusi :D, jo vēl kādu laiku atpakaļ, kad dzīvesvietas stafeti pārņēma brālis, tika veikli sagādāts optiskais internets. Omei arī tika labums – telefonsarunas par brīvu =) Citādi dators viņai tāds bubulis. Šajā ziņā vecums jau ir par tālu un redze par vāju, lai pievērstu viņu jaunajām tehnoloģijām.
BET omčikam ir mobilka =) Tā kā vakarējā viņa man nav.
ekh, labais! :D
hehe, mamma toties mūsu blogu izprintēja un uzdāvināja omei ziemassvētkos, lai lasa.
Manī mīt pārliecība, ka nevajag cilvēkā sēt to, ko pēc tam negribēsies ne kopt, ne ravēt, ne arī novākt (ražu).
Ome nespēs uztvert ne ironiju, ne arī sarkasmu. Noturēs to visu par absolūto patiesību, sēdēs mājās un viena pati sevī visu mals. Tas ir nežēlīgi.
Šodien atcerējos, ka ome netika informēta arī par to, ka uz divām nedēļām braucu uz Indiju. Nav ko vecu cilvēku uztraukt, jo tajā laikā tieši visas spridzināšanas bija tik tikko beigušās. Viņa tās 2 nedēlas juktu prātā, bet tā.. sirdī miers un doma, ka mazmeita divas nedēļas blandās pa Eiropu.
21. gadsimta ģimenes scēna.
Bet prieks, ka oma vismaz saprot, kas tas blogs vispār par zvēru – tehnoloģiksi adavancēta :D
Pirmais no kreisās tik sapņains sanācis – kalni vasaras krēslas stundā, kad saule jau norietējusi, bet tumsas vēl nav.