557 dienas bez alkohola

Tas notika īsi pēc 2015. gada sagaidīšanas, kad pēc kārtējās pasēdēšanas vieglā reibonī nācu mājās. Tik ļoti kaitināja tas, ka reibst galva. Patiesībā tas kaitināja jau kopš tā brīža, kad dušā dabūju smadzeņu satricinājumu. Pieturiet zirgus, smīnētāji, tur nav pat puses no tā, ko jūs tikko uzbūrāt acu priekšā, jo dabūt ar dušas klausuli pa pakausi brīdī, kad tīrīju dušu, nekādi neuzzīmē ne romantisku, ne kaislīgu ainu.

Bija tā. Atšķirībā no tiem, kuri nākamajā rītā pēc ballītes vaidoši solās, ka nekad vairs, es tiešām pārstāju. Izlēmu un pārstāju, un ar manu pārstāšanu sākās tas, ko savu mūžu nebiju pieredzējusi. Nē, es nestāstīšu par brīnumainām pārvērtībām, jo tādu nebija. Izstāstīšu par to, kas man kā nedzērājam bija jānoklausās.

Šajā laikā nevienam (patiešām nevienam) tā arī nepateicu, ka alkohols ir slikti, ka dzert ir slikti, taču jautājumi un pārmetumi manā virzienā bira viens pēc otra:
– Tu esi slima?
– Tu lieto antibiotikas?
– Stāvoklī?
– Sektā kaut kādā iestājies?
– Eu nu bet tas taču ir tikai vīns? Dzersi? Tas neskaitās.
– Klau, beigsi māžoties? Nu kas tev ir?
– Tu nedzer, ej uz sporta zāli un vēl veselīgi ēd.. šausmas kaut kādas.

Pēc tam, kad biju paspējusi atkauties no viņu jautājumiem, skatieniem un pārmetumiem, viņi sāka pierast. Lai nevienu neapgrūtinātu, uz ballītēm ņēmu līdzi bezalkoholiskus dzērienus, jo dzert ūdeni ir garlaicīgi. Nopietni. Tēja? Nu cik var dzert tēju? Galva no rītiem nesāpēja, bet sāpēja brīžos, kad kārtīgi iereibušā pasākumā sēdēju skaidra kā pavasarī notīrīta loga rūts un centos sarunāties ar krietni sareibušajiem draugpaziņām. Tajās reizēs paspēju domās vismaz trīs reizes pabeigt to teikumu, kuru sareibusī paziņa knapi vēla pār lūpām, šūpojoties līdzi katram teikumam, it kā mēģinot to uz brīdi pieturēt.
Nē, nu godīgi, gandrīz visi viņi izskatījās nožēlojami. Mierināju sevi, ka stulbības, ja ļoti vajag, varu sadarīt arī skaidrā, tikai nu.. vienīgais attaisnojums būs stulbums, nevis kaut kāda velna dzira, kas būtu daudz vienkāršāk.

Kad viņi jau bija pieraduši, par mani sāka ne tikai parūpēties, bet tiku arī pie kāda komplimenta – man obligāti nav jādzer, jo tāpat esot normāla, lai gan kolēģi darba pasākumos mēdza izmest pa “viņa kļuva neinteresanta” frāzei. Lai jau, tas tik un tā bija par viņiem, nevis mani. Vairumam iedzeršana ļauj sevi un citus vieglāk pieņemt, apmēram tāpat kā savulaik klasesbiedrs, sadzēries jauniešu kluba izbraucienā uz Lietuvu, paziņoja, ka viņam šķitis, angļu valodas skolotāja ar viņu iepriekšējā vakarā būtu lepojusies. Alkohols valodu prasmes neattīsta, tikai nojauc to robežu, kur cilvēks nejūt, ka valodu neprot.

Tā tas vilkās līdz brīdim, kad man apnika, kad man sakārojās visas tās garšas. Apiņu rūgtumu, ko deva alus, tos smieklīgos garšu ceļojumus, kuri aprakstīti vīnu etiķetēs. Sasodīts, man beidzot gribējās pagaršot to oranžo dzērienu, kurš visas vasaras garumā katrā trešajā bildē tika atrādīts instagramā! Un finālā, man bija apnicis dzert ūdeni ar citronu, turklāt tik ļoti vilināja doma par brīvu izvēli, nevis ierobežojumiem, kurus pati sev biju uzlikusi.

Taču pēc tā pusotra gada sapratu, ka, ja kāds no jūsu draugiem ir izlēmis no kaut kā atteikties (un šo es pasaku arī sev), nebāzieties viņam ar tiem saviem jautājumiem un pārmetumiem, jo tie visi patiesībā ir par jums. Par jūsu nevarēšanu, negribēšanu un, iespējams, vājo raksturu atteikties no kāda visnotaļ kaitīga ieraduma, piemēram, ieraduma darīt sev pāri.

Priekā un lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

35 thoughts on “557 dienas bez alkohola”

  1. mja. ir piedzīvots. pat ar attaisnojumu – Man tās zāles jādzer!, mācas virsū – Nē, nē, tas nekas, var jau ar zālēm arī kopā, nu ko tu tāda… utt. (un tad es pati sāku iekšēji šķībi skatīties uz šiem draugpaziņām. ja jau mani nesaprot tik svarīgā (nenoliegsim) jautājumā, tad vai saprot vispār?

    1. Zāļu variants sākās kādā pasākumā, kur kungs, iejuties pasākumu vadītāja lomā, visus cītīgi apstaigāja. Ja tā padomā, vai es šajā laikā arī ziemas periodā saslimu, jo nebalzamējos aukstajos vakaros? Nē.

  2. Es kopš jūnija neēdu gaļu, ne jau dēļ kaut kādiem uzskatiem, bet tīri veselības vārdā. Uz kārts bija likta iespēja justies slikti, ar sāpēm kuņģī, smaguma sajūtu pret iespēju sajusties kā cilvēkam. Izvēlējos otro. Man bieži tagad jautā – un ko Tu tagad ēd? Atbilde sagrauj visus cilvēku priekšstatus – Es ēdu visu, izņemot gaļu! Un tad seko izsmiekls – Un zivis? Es – ēdu! Viņi – Kas tad Tu par veģetārieti? Un ir apnicis skaidrot, ka es neesmu veģetāriete un, kādēļ vispār es esmu pārstājusi ēst gaļu.

    Šajā kontekstā, es gribētu piebilst – Nelieniet svešos dārzos pēc rozēm, kopiet savu dārzu (tiem, kas nesaprot alegorijas -> Nebāziet degunu svešās darīšanās, pievērsieties savām!).

    1. Neesi tik sūra pret viņiem. Ticu, ka tas viss ir apkārt esošās informācijas ietekmē. Arī tā šabloniskā domāšana. Zinu, ka sagurst no skaidrošanas, bet, ja tas kaut kā dzīvi atvieglo, paskaidrot, ka neēd tikai vienu produktu un ka tas Tevi automātiski neiemet konkrētā grupā. Un var neskaidrot neko. Pat ja pati sadusmojos, zinu, ka cilvēkiem vienmēr būs vēlme bāzt savu degunu citu lietās mazliet vairāk, kā vajadzētu.

  3. Man tā bija ar smēķēšanu – atmetu un visi smēķējošie draugi piedāvāja cigaretes pat pēc tam, kad jau gadu biju atmetis. Zināja, ka nesmēķēju, bet tāpat vēlējās ievilkt mani atpakaļ smēķētāju pulciņā. Vidusskolas laikos gan nespēju atmest ne smēķēšanu, ne alkohola lietošanu, jo visa jautrība notika vai nu skolas pīpētavā vai arī ballītēs.

    1. Nesaprotu, kāpēc piedāvāt otram, ja zini, ka viņš ir ceļā uz atmešanu vai jau atmetis. Arvien vairāk liekas, ka tā piedāvāšana ir kā atļaujas prasīšana, ka pats piedāvātājs drīkst. Apmēram tā, lai viņam pašam nav neērti.

  4. Mans kundziņš nelieto jau cik tur n-tos gadus. Uz tradicionālajiem jautājumiem joprojām atbild: kur Tu biji, kad es dzēru? Nekad nevienam neko nav pārmetis, gluži otradi, ja ne veicinajis (nu tas būtu tā kā drusku pa šerpu teikts), tad mums meitenem kokteiļus gan jaucis. Strādājis arī par “līķu savācēju” un uz jautājumu, kā Tu vari starp tiem dzēràjiem, atbildējis: – neviens mēs gudrāks iedzēris nepaliekam. Tik vienkārši un viegli.
    Mans rekords ap 2 gadi, kad biju stāvokli un baroju bērnu

    1. Kā jau rakstīju FB, ja neskaita tos divus pasākumus, kur vienā visi aizlējušies, bet otrs beidzās ar dāmu kautiņu, saskatu līdzību ar Tavu vīru. Vispār pārsteidzoši, man neienāktu prātā, ka tādu nedzērāju ir tik daudz. FB komentāri vispār pārsteidza. Paldies!

  5. O jaa! Šo es pazīstu! Man gan alkohola nelietošanas pusgads beidzās psihoterapeita kabinetā, jo izrādās, ka ar tusiņiem vēlējos noskalot ļoti dziļas un lielas sāpes sevī. Tā 3 gadu laikā apmetu milzīgu kūleni un izrāpos no depresijas, ko ar alkoholu centos šķīdināt… un joprojām saprotu, ka ja man gribas kaut vai vīnu nopirkt, tad kaut kas nav riktīgi. Kad esmu priecīga, man neprasās apdullināties. Bet mēs visi te staigājam katrs ar savu sāpju bagāžiņu.. Ja sākumā es arī šķībi skatījos uz visiem alko lietotājiem, tad tagad man vienkārši ir empātiska iejūtība neko nepārmest.. Jo es zinu, kur viņi atrodas, bet redzu, ka daži tā arī nekad no tās bedres neizkāps, tikai bridīs dziļāk.. Un tad man vienkārši ir žēl un pat nespēju apvainoties par jautājumu: kas Tu ampulu iešuvi?!?

    1. Paldies par stāstu! Vienmēr licies, ka nevienas bēdas, nevienu darba stresu nevar pudelē noslīcināt. Jā, kaut kā atslābināties, bet galva vienmēr sapratusi, ka pati problēma, ja tāda ir, prom neies.

  6. Kad man bija kādi 20, no alkohola lietošanas atteicos. Daļēji tas bija kā izaicinājums pašam sev. Kā nu pratīšu komunicēt ar vienaudžiem ballītēs utt. Viss bija diezgan sekmīgi līdz brīdim, kad kāds draugs piebilda, ka es tās dienas skaidrā skaitu kā tāds alkoholiķis. Padomāju vēl mazliet un drīz vien savam eksperimentam pieliku punktu. Un tas nenozīmē, ka konkrēti pieliku mūli un daru to tagad regulāri :)

    1. Man jāatzīstas Tev, ka katru reizi,kad ieraugu Tava gravatara bildīti, iekšā noskan: “O, ou. Facepalm.” Mazliet satrūkstos. Par tām dienām ļoti precīzi arī manas sajūtas, bet šajā reizē tiešām piesēdos, paņēmu kalendāru un saskaitīju. Citādi mācēju atbildēt tikai aptuveni. Vienmēr pie sevis nosmēju par to – tā kā tāda alkoholiķe, vēl tik sāc svītrot laukā, bet, par laimi, tik traki ar mani nav. Ir labi varēt, kad gribas, ir labi mācēt atteikties. Ir labi līdzsvarā.

  7. Es alkoholu nelietoju vispār, šo to esmu pa malciņam pagaršojusi no draugu/radu glāzēm tīri intereses pēc – kā šitas garšo, šitas smaržo forši, vai tā pat garšo. Paralēli tam – protu noraut jumtu ballītē labāk kā tie, kas tempj rumkolas, dejot uz galdiem brīvāk kā tās, kuras pļumpē savus šampaniešus un mohito, un karaoki dziedu labāk kā tie, no kuriem nes pēc alus.
    Jā. Jautājumi un pārmetumi par alkohola nelietošanu gadiem ilgi birst kā no pārpilnības raga. Zāles neskaitās pietiekams iemesls, tā pat “Es negribu”, šis pat mazāk skaitās kā iemesls. No draugiem, no paziņām, no svešiniekiem… No katra, kurš redz, cik brīvi un no sirds dejoju… Kur Tu iemācijies tā dejot? Tu esi dejotāja? Un pats labākais jautājums no visiem, ko esmu saņēmusi – KO TU LIETO? ES ARĪ VARU DABŪT?
    Absurda, nu absurda ir tā mūsdienu sabiedrība, kas nespēj pieņemt, ka ir iespējams plosīties arī bez alkohola un narkotikām.
    Ai, lai viņu aknām, barības vadam, kuņģim un nierēm veselība!

    1. Tā ir. Nezinu, kā tas gadījies, ka skumjas, nomāktība, slikta oma tiek uzskatīta par pašaprotamu (tāpat kā kaut kā lietošana), savukārt būšana priecīgam, pat laimīgam, atvērtam un tādam, kā aprakstīji – kaut kas jocīgs, kaut kas tāds, kam noteikti vajag iemeslu, kaut kādu obligātu paskaidrojumu, jo tas nevar nākt no paša. Paldies, ka padalījies! Visu dienu nebeidzu brīnīties, cik tomēr daudz to cilvēku ar līdzīgu pieredzi. Tā patīkami brīnīties.

  8. nu… es jau kādu gadu alko nedzeru vispār. Iemesls ir banāls – tā ka esmu izteikti intraverts cilvēks, tad izvairos no tusiņiem un “tukšas muldēšanas”. Attiecīgi – dzert nav ar ko. Un dzert vienam – tā jau ir diagnoze.

    Mierīgi varu iztikt bez alko. Es pat neprotestētu ja pie mums ievestu pilnībā alko brīvu valsti (līdzīgi kā kaut kur pie arābiem).

    1. Varbūt kļūdos, bet cilvēki sev ir iestāstījuši, ka tā ir diagnoze, un tāpēc rodas tie “iedzer ar mani, iedzer ar mani” jautājumi. Jo cilvēkam iedzert vienam ir neērti. Nē, nepārproti, nemudinu uz neko, taču man radās tāds iespaids, ka tieši tāpēc bija tik daudz to jocīgo jautājumu.
      Manuprāt, cilvēkiem jādod iespēja izvēlēties, nevajag aizliegt. Aizliegt tas ir kā aitām. Katram jāiemācās izvērtēt, kas ir labs, kas nav, kā tas ietekmē dzīves kvalitāti. Paceļot cigarešu cenu, piemēram, smēķētāju mazāk nepaliks. Uzliekot neglītas bildītes uz paciņām – arī ne. Mērenība, manuprāt, ir atbilde.

  9. Jocīgi. Man nesaprotami. Brīnos, tiešām brīnos par cilvēkiem – laikam dzīvoju citā pasaulē. Tik loti atceros savu darugu uz paziņu atbalstu, kad pirms vairāk kā desmit gadiem metu nost smēkēt, – un tikko pirms nedēļas mūsu prieku, interesi “kas un kA”,uzzinot, ka no mūsu kompāniajs kāds pielicis punktu alko. interese, sarunas, tie, kas iedzer – tie iedzer, neviens nevienam neko..

    1. Es laikam pabiju gan tajā saprotošajā un atbalstošajā pusē, gan tajā, kura nesaprot neko. Tad nu sanāca tāds mikslis. Savādākais, ka visstulbākos jautājumus dzirdēju tieši darbā. Atceros piezīmi: “Vai tev mums pavēstāma kāda skaista ziņa..?” Jā, jo cita iemesla nav, priekā! Esmu par to, ka šādas izvēles ir jāatbalsta un jāiemācās varbūt no tām gūt sev kādu labumu.

  10. Savu mūžu neesmu ne dzērusi, ne smēķējusi, ne lietojusi narkotikas un nemaz negribu ‘pamēģināt’. Cilvēki, protams, mācās virsū, bet esmu pieradusi. Esmu iecietīga, ja pajautā vienreiz, divreiz, un paskaidroju, ka vienkārši nevēlos. Ja viens un tas pats cilvēks jautā vairāk kā 3 reizes, tad jau es uz viņu skatos šķībi: “Es jau teicu, ka negribu. Ja pēkšņi gribēšu, tu būsi pirmais, kam paziņošu.”. Daudzi, par spīti aicinājumam iedzert, ir uzteikuši, ka esot apbrīnojams gadījums, ka nedzerot. Nu nav nekas tāds. Vienkārši, cik zinu par alkoholu un tā lietošanas iespējamām sekām, tad, ziniet, man ir 101 cits veids, kā bendēt savu veselību. Tā ir un paliek katra paša izvēle.

    1. Līdz šī ieraksta publicēšanai man arī likās, ka tādu cilvēku ir maz, bet tad, kad sāka birt komentāri, turklāt pilni ar brīnišķīgiem stāstiem, atbalstošiem un iedvesmojošiem, sapratu, ka tādu cilvēku ir daudz, daudz vairāk, kā man vispār būtu prātā ienācis. Ļoti priecājos! Paldies, ka padalījies!

  11. Mazliet vairāk kā divus gadus nelietoju, kādreiz pagaršoju, bet domāju, ka tas vairs neskaitās. Arī man sākumā nācās uztvert jautājumus un nesapratni par it kā dīvaino izvēli – nedzert, tāpēc raksta autores stāsts šķiet ļoti pazīstams, pat radniecīgs. Teikšu atklāti – savu lēmumu neesmu nožēlojis ne reizi, jā, kādreiz ir tā skumīgi, ka jautrība nav tāda kā agrāk, taču pie tā var pierast. Jebkurā gadījumā atbalstu ikvienu, kurš ticis vaļā no kādas atkarības!
    P.s. Paris mēnešus pēc alkohola atmešanas tiku vaļā arī no smēķēšanas, tā ka iemesls justies pārākam par tiem, kuri nevēlas cīnīties, ir. Lai visiem izdodas!

    1. Tajā brīdī, kad izlēmu, ka vairs ne, visinteresantākie likās Jāņi un Jaunā gada svinēšana. Izrādījās, ka, esot savu cilvēku kompānijā (jā, viņi lietoja alkoholu, bet saprāta robežās), bez tā visa tik ļoti labi var iztikt. Kā reiz Valmiermuiža bija laidusi klajā savus zelterus. Tā arī nojāņoju. Pavisam mierīgi, gan izdziedoties, gan izdejojoties. Laikam palieku veca, bet man patīk pamosties nākamajā rīta bez galvassāpēm. Ļoti pozitīva pieredze. Paldies, ka padalījies ar savējo!

  12. Izlasīju komentārus. Te visi tādi nedzēraji atsaukušies… es gan saku, kad plānots tusiņs, – tējiņu jau nu es nedzeršu… man garšo vīni. Un patīk tā slābenā miera sajūta, kas pārņem. Normālos gadījumos 2 glazes priekš manis ir pietiekoši. Reizem pat par daudz…

    1. Man savukārt ir prieks, ka atsaukušies tik daudz nedzērēji. Tiešām. Kaut vai tāpēc, ka man nebija ne jausmas, ka viņu ir tik daudz. Ar divām glāzēm man ar pietiek. Pēc tam var jau būt par daudz. Iekša vairs negrib.

  13. Es lietoju, man patīk un es mēreni pabolos uz tiem, kuri nelieto. Nu, tieši tik daudz, lai cilvēks nejustos neīpašs kompānijā, kurā visi iedzer, bet viņš vienīgais atturas :) :) Bet, ja nopietni – bolīšanās par citiem (jebkurā un ikvienā jautājumā) ir viena varena lieta !! Ko tik varētu panākt un izdarīt, to enerģiju novirzot citā gultnē..

  14. Laiku pa laikam šeit iegriežos :) Ļoti labi saprotu. Pasēžot kopā ar draudzenēm, vīna glāze vienmēr rokas stiepiena attālumā. Un, man nekad īsti negribas, bet tomēr… Organisms un prāts laikam pasaka priekšā, ko vajag un, ko nē. Pēdējās 2 meiteņu pasēdēšanās izdzēru 2 puspilnas/ pilnas vīna glāzes, un man likās, ka man ir pienācis pasaules gals. Pēc 2 šādiem vakariem ar mēneša starpību, sapratu, ka ne manam prātam, ne organismam tas nav vajadzīgs- nākošā dienā, lai arī bez galvassāpēm, Tu esi pilnīgi neproduktīvs nākamajā dienā, tas laikam mani tracina visvairāk. Lielā mērā tagad esmu citplanētietis starp vīna konsumētājām :) :)

  15. Tūlīt apritēs 4 gadi, kā nelietoju neko. Biju tāds vieglais brīvdienu iedzērājs. Līdzīgi kā Ance, pēc atmešanas tikai sāku saprast, ka ar alkoholu reizēm mēdzu noskalot depresiju, kas izrādās, tagad tikai apzinos, bija diezgan dziļa. Interesanti arī tas, ka līdz ar šo lēmumu ļoti nomainījās draugu loks, jo sapratu, ka ar veciem vairs nav pa ceļam un ļoti organiski vietā nāca jauni cilvēki (nelietotāji un nedaudz lietotāji, bet nu jau arī vairs ne). Tagad pārsvarā man apkārt ir cilvēki nedzērāji vai arī ļoti minimāli iedzērāji, kuriem nenāk prātā kaut ko pārmest. Ar visu šo mana dzīve tik ļoti pārmainījās uz labo pusi. Es sāku dzirdēt sevi, savu iekšējo balsi, kuru biju neapzināti ignorējusi. Tik labi tagad redzu, kā tiek manipulēts ar sabiedrību. Kā alkohols ir tik pieņemama lieta jau kopš seniem laikiem. Kā bērnībā mēs nedrīkstam, bet, kad izaugsim lieli… Kā bērni šo tradīciju pārņem, bez jautājumiem un pārdomām. Protams, ir izņēmumi. Labs veids kā notrulināt sabiedrību. Katram pašam, šķiet, labs veids kā atslābināties pēc garas darba nedēļas, sestdien justies slikti un svētdien atgūties un atkal jau tā pati nedēļa ir klāt. Ritenis. Kad apguvu citas atslābināšanās metodes, pastaigas, jogu, meditāciju, deju, gleznošanu utt., likās, ka gandrīz jau biju aizlaidusi visu dzīvi vējā.
    Atmetot grādīgo dziru, es atļāvu savā dzīvē ienākt brīnumiem. Un esmu milzīgi pateicīga, ka pieņēmu šādu lēmumu.

  16. Ņemot vērā, ka pēdējais ieraksts bija 28.10.2016. par alkohola nelietošanu, un pēc tam vairs ierakstu nebija, tad….. :D :D :D

    1. Bet protams, nodzērusies noteikti, bet vispār esmu iesākusi visādus ierakstus, bet nevaru atrast motivāciju tos publicēt. Fakts arī, manī šobrīd nav tādas sajūtas, ka par visu jāizsakās, kur nu vēl jāatstāsta sava ikdiena.
      P.S. Ar alko joprojām minimāli.

      1. Par alkoholu tas noteikti bija joks, lūgums neņemt tuvu pie sirds. :) Jā, reizēm ir tāds iekšējs tukšums, kad mēnešiem negribas neko darīt, pilnībā saprotu. :) Bet jebkurā gadījumā, novēlu agri vai vēlu atrast savu iedvesmu un motivāciju. :)

        1. Neņemu pie sirds (tas, ka nepielieku klāt smaidiņu, nenozīmē, ka apvainojos) un iekšēja tukšuma man arī nav, tikai nejūtu vajadzību par visu izteikties. Nesen IRā bijis ļoti labs teikums. Citēju: psiholoģisks briedums – tā ir izpratne, cik daudzas lietas pasaulē spēj iztikt bez taviem komentāriem un tava viedokļa. Nav arī tā, ka man negribas neko darīt. Es daru, tikai par to neatskaitos.

  17. Inga, paldies par bloga rakst. Man ļoti patīk lasīt Tavu viedokli, jo proti lietas ieraudzīt un izteikties par tām skaisti. Tā kā nevajag Tev psiholoģisko briedumu! :)
    Šoreiz savilku daudzas paralēles ar savu pieredzi. No gaļas esmu atteikusies nu jau vairāk kā sešus gadus, no alko – kādus divus ar pus. :) Pirms kāda laika sapratu, ka apkārtējie beidzot ir pieraduši pie manām dīvainībām un 98 procentos vairs nav jāsaskaras ar šabloniski muļķīgajiem jautājumiem un jāskaidro kādēļ mana izvēle ir tieši šāda.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.