Kustēties

Es gulēju uz grīdas un, nē, neskatījos griestos. Aizvēru acis, klausījos savā elpošanā, kā tā, pirms brīža izlocījusi visus tos deviņus līkumus, tagad atgūstas. Ha, man likās, ka esmu lokana, nu vismaz diezgan lokana, bet še tev, guļu uz grīdas, šur tur smeldz, bet ir ļoti liels miers. Kaut kādā brīdī atskārstu, ka pateicoties tam mieram, kurš radies no vairāku minūšu gulēšanas uz grīdas saules apspīdētā telpā, mūzika sākusi skanēt citādāk. Tā dzidrāk, tā aptverošāk, tā, it kā tā būtu mani apskāvusi.
Apskāvusi un sapaijājusi par tām ilūzijām, kuras iepriekš lika domāt, ka tas viss vienkārši. Fakts ir, nevar uzzināt, vai vari, ja nedari, turklāt, ja nevari, tad darot var sākt varēt.

Tā es te vairākus mēnešus jau sevi pārvaru, iemācos ko jaunu, trenēju izturību un spītu. Dažreiz mēs divatā, un ar divatā es domāju savu nevarēšanu, ejam sportot. Pirmās piecas minūtes mans nevaru turas, dažreiz ilgāk, bet tad padodas un iet prom, savā vietā atstājot daudz labas enerģijas un pār pleciem, dekoltē, pieri ritošas sviedru lāses, kas brīžiem pat izskatās tik estētiski kā tajās skaistajās sportistu fotogrāfijas, pirms kuru uzņemšanas visus tos censoņas apsmidzina ar ūdeni. Jā, un tad vēl uz beigām nāk otrā elpa, kas ir pārlaimīgas sajūtas vilnis, kurš iešūpo pretim finišam. Tāda ļoti gaiša sajūta.

Jā, varbūt es daudz ko no tā visa romantizēju, izpušķoju vai vienkārši.. nu.. jūs taču zināt to sajūtu pēc pārvarētām grūtībām. Kurš gan domā par grūtībām, kuras pārvarētas un ja ieradusies noguruma sajūta, kas pēc brīža pārvērtīsies eneģijā, kas sākotnēji būs tik liela, ka neļaus aizmigt. Tik daudz tās būs.

Bet neko, es gulēju uz grīdas un klausījos mūzikā, kas pēkšņi tik dzidri skan.
Un kā tu sagaidi rudeni?

P.S. Nesatraucies, ka pēdējie divi ieraksti vēlreiz nokļuvuši tavā e-pastā. Tā sanāca. Virtuve ir pārcēlusies uz citām mājām un tos divus bija aizmirsusi vecajās.