Category: Kni.radio

Tā kā no rīta visticamākais neko ierakstīt nesanāks un es meditēšu prom savas bailes un nemieru, jo pēc ilga pārtraukuma man atkal jātuvojas lidostai. Jau nojaušu, ka vēderā būs dīvaina sajūta un sirds cilās džemperi.

Bet par to es domāšu rīt, vai ne?

Kad 3 reizes pārliku modinātāju un jutu, ka plastikošana un žurnāla lasīšana līdz diviem naktī nu demonstrē savas sekas, sapratu, ka diena tomēr nebūs tāda, kādu es to biju iedomājusies un strādāšana šodien nebūs. Nu neko, skries un darīs to, kas jāpadara.

Izdomāju maršrutu un soli pa solim pildīju iecerēto.
Jā, un tad man paslīdēja roka, piezvanīju un pieteicos uz manikīru.

Atzīstos, es neesmu manikīra regulārā apmeklētāja, manā arsenālā nav kaudzēm kosmētikas un visa tā, kas „it kā” pienāktos būt 21.gadsimta sievietei, taču nedomāju, ka tāpēc esmu mazvērtīgāka. Mans radošums tomēr diktē savus noteikumus un plastikai, kā arī krāsām ir tendence nagu laku nolobīt nost „trīs četri”. Taču, tā kā šajās dienās man nekas tāds nav paredzēts, es ļāvos. Ļāvos, lai ap mani knibinās un darbojas.

Vissmieklīgākais sākas pēc tam. Man nav ne jausmas, kā ir citām, bet tajā brīdī, kad nagus klāj tā plānā lakas kārtiņa, lietām sāku pieskarties citādāk. Tāds „super feminin touch”. It kā lietas būtu kļuvušas trauslākas, tās varētu saplīst un klaviatūra vispār būtu no kāda gaisīga materiāla. Loģiski, ka šovakar netiks ne mazgāti trauki, ne šmorēta gaļa un pat ne mazgāta veļa. Svinu lakoto nagu dienu, taču joprojām esmu tā pati mīļā Kni.

Dziesma no maniem arhīviem.
Par mani.

Kad šorīt atgriezos no Ziemeļpola, jau iebraucot Rīgā pat nepamanīju, kā mani jau skāva stress un tā skriešana. Galvā tik daudz domu par to, kas jāpaspēj un jāizdara līdz piektdienai, ka Ziemeļpola harmonijai vairs nebija vietas.
Šodien cilvēku par daudz, mašīnu par daudz, steiga par lielu un viss notiek pārāk ātri.
Mazpilsētas nesteidzīgais solis, tikai pāris cilvēku un lielākais troksnis mājās ir kaķēna skraidīšana šurpu turpu. Mazais spēlē ķerenes pats ar sevi. =) Ja es tur būtu uzkavējusies vēl kādu laiku, tad ticu, ka kļūtu par tā ķepaiņa draugu Nr.2. Bet ko nu..

Vai es kāda klusuma cienītāja? Mazliet.
Ir tikai par traku tā pārmaiņa, kad gandrīz nav nekā, bet te – par daudz.
Atceros, ka vienreiz stāvēju pieturā un aizvēru acis, lai labāk varētu ieklausīties garāmgājēju soļos. Tik neparasta sajūta. Iespējams kādam likās, skat, jaunkundze sagurusi, iemigusi stāvus… bet patiesībā jaunkundze klausās soļus. Klausās, kā skan garām braucošās automašīnas. Izmēģiniet! Kaut vai apsēdieties kaut kur parkā, kur daudz staigā cilvēki un paklausieties, kā skan viņu soļi. Domas apstājas un ir tikai soļu skaņa.

Šovakar vairāk neko nerakstīšu, vēl tikai dziesma no filmas “Barfuss” – baskāje.