Smieties un trenēt redzi

Atceries tos maģiskos laikus, kad paziņojums par bloga ierakstu tavā epastā iebira vairākas reizes nedēļā? Es arī nē, lai gan kaut kur par to noteikti klīst nostāsti un vecāki ļaudis virtuvēs stāsta leģendas.

Pavisam nesen pēc kādas sarunas ienācu te un sapratu, ka tie pirmo gadu ieraksti jādzēš. Savu darbu padarījuši, dzīvi atvieglojuši (kādam sarežģījuši), tie veido posmu, kurš jau krietnu laiku kā noslēdzies un neprasa domu vai sajūtu arhīva uzturēšanu. Līdzīgi kā ar skapi – iztīri un ir daudz brīvas vietas kam citam. Lūk, par to citu arī būs stāsts.

Divi projekti

Tiem, kuriem slinkums lasīt, īsais rezumē:
Nr.1 vientuļi krēsli bildēs instagram.com/societyoflonely

Nr.2. kruta lapa par standup komiķiem un kaudze to video: standupcomedy.world

Pacietīgie un tie, kuriem laika pilnas kabatas, lasa tālāk garo izklāstu.

Society Of Lonely Chairs
Ja godīgi, neatceros, kā tas sākās, bet kaut kādā brīdī manā telefonā sākā krāties uz ielas, pļavās un pie atkritumu tvertnēm atrastu pamesto krēslu bildes. Sākotnēji kāda no tām atrada vietu manā instagram kontā, vēlāk ar zināmu regularitāti sāka dzīvot instagram stāstiņos (stories), līdz nolēmu tos sapulcināt vienā kontā, ļaujot arī citiem tajā visā piedalīties.

Kopš 27. jūnija publicēti 154 krēslu stāsti. Ja tev par šo radusies interese, nekautrējies. Ja pa ceļam gadās kāds vientuļš krēsls – bildē un sūti uz epastu: kni (at) knivirtuve (punkts) lv.

STANDUPCOMEDY.WORLD

Draugi un ienaidnieki, smiešanās mazina stresa līmeni un ķermeņa saspringumu, sirsnīga izsmiešanās trenē vēderpresi, izvēdina plaušu un labu joku klausīšanās paplašina jūsu joku amplitūdu, un pat, ja tomēr jums nenoraustīsies neviens plakstiņš, iespējams, uzzināsiet daudz jauna.

Kad man tika piešķirts Netflix konts, neiegrimu tikai seriālu un dokumentālā kino straumē, bet ļoti aktīvi un ar interesi sāku skatīties stand-up (stāvizrādes), atklājot ar vien jaunus komiķus, par kuriem līdz šim nebiju neko dzirdējusi, paralēli tam trenējot savu mazliet iesūnojušo angļu valodu un spēju uztvert runātu tekstu vispār. Saka, ka svešvalodu proti tad, ja spēj tajā risināt krustvārdu mīklas un saproti jokus.

Projekts Nr.2 – mājas lapa StandUpComedy.world, kura sevī ietver mēģinājumu apkopot un savākt pēc iespējas vairāk labu un vēl labāku stand-up komiķu (zināmu un mazāk zināmu), norādot informāciju un video par viņu darbiem, uzstāšanām, vietnēm, kur tos skatīties vai klausīties.

Šobrīd mājas lapā vietu atraduši aptuveni simts komiķi, un katru dienu šai jaukajai kompānijai pievienojas arvien jauni.

Katram komiķim ir sava kartīte, kurā redzama neliela video izlase, norādes uz stāvizrādēm un svarīgākajiem darbiem, kā arī informācija par komiķa soctīklu adresēm.

Ja zini, kādu komiķi, kuru šajā lapā šobrīd neatrodi, bet uzskati, ka viņam tur vajadzētu būt, ir iespēja aizpildīt pieteikuma formu un par to mums paziņot.

Par katru video iespējams atzīmēt, vai tas likās smieklīgs, vai tomēr nē, un vietne sāks atzīmēt un vākt vienkopus tavus iecienītos un viņiem līdzīgos komiķus. Sak, tev patika šis, varbūt patiks arī šis. Tā tie atklājumi notiek.

Smejieties, trenējiet angļu valodu un izkopiet savas rupjības. Ziema būs gara, auksta un vasarai jāgatavojas jau tagad. Lai jūsu small talk un melnie joki skalda!

P.S. Priecāšos par visa veida ieteikumiem, kritiku, uzmundrinājumiem un atbalstu!

Barselona: kalns un grafiti

Ar Barselonu ir tā. Izejot laukā, nekad nevar zināt, kā diena izvērtīsies, kurā vietā atklāsi ko jaunu, kurā vairs neatradīsi veco, kur nokļūsi ballītē, kur klusā skvērā, kur liksies, ka saulē sildīties sanākuši visi: pensionāri, pusdienojošs pārītis, puisis ar suni, kolorīts pāris, Jēzus, kurš lasa grāmatu, mīlošs geju pāris, kurš dūdo kā turpat staigājošie baloži, koši tērpta sieviete, kura klausās mūziku, meitene, kura savā soliņa galā vēl sauli nav sagaidījusi un ir viegli sarāvusies. Aizmirsu vēl pieminēt velosipēdu, kurš saulē izklājies horizonāli.

Dienu pirms atgriešanās mājās, lai ko man arī piedāvātu darīt, varu saderēt, ka tik un tā tiks izlemts doties uz Guela parku. Tā vienkārši vajag. Uzkāpt kalnā, paskatīties uz pilsētu no augšas, kāpiena laikā izvēdināt domas un cauri parkam doties lejā Gracia rajona virzienā, lai portugāļu kafejnīcā A Casa Portuguesa pamielotos ar vārītā krēma bulciņu un sajustu padarīta darba sajūtu. Miers. Var braukt mājās.

Bet neko, vēl kalnā jāuzkāpj.

Lielisks slīpums. Līdz pusei var izmantot arī eskalatorus, bet kaut kādai spītībai pirms tās bulciņas taču jābūt. Vismaz jāmēģina.

Augšā viss līmenī. Pašbildes, neliela grūstīšanās, jo vietas maz, vēl pāris bilžu, nemitīgi mēģinot izvairīties no citu iekļūšanas savos kadros un ietrāpīšanās citu. Atšķirībā no citām reizēm, šoreiz varēja vairāk paskatīties uz visu no malas.

Ak, jā, nesezona darījusi savu. Viņi šobrīd rok. Uz platformas gan nelaiž par puscenu, lai arī puse no platformas norakta. Laikam viņi arī nav sīkumaini.

Kā jau teicu, ja kaut kā vairs nav, tad kaut kas noteikti ir vietā. Ja iepriekšējā reizē Gaudi pirmo māju klāja plēves un visādi aizslietņi, tad tagad tā ir vaļā un apskatāma. Ņemot vērā tās atrašanās vietu, tā (vēl) nav tik populāra kā centrā esošās un noteikti viesošanās tajā ir daudz patīkamāka.

Casa Vicens. Visskaistākā rūtiņu klade.

Vīrietis staidzina balodi.

Casa Vicens instagram konts.
Oficiālā mājas lapa: informācija par māju, apmeklējuma laikiem, biļešu cenām.

Te arī sānielā pieskaņots grafiti.

Ejam tālāk. Gracia jau gaida. Gaida un sagaida ar lācīšu ielu, kas sākas tieši aiz A Casa Portuguesa -> Carrer de les Guilleries.

Un šī ir tikai daļa, bet par lāču ielu atbildīgi Endzlab – The Bad Ass Bear Brand. Taisni vai žēl, ka viņu bodīte līdz janvārim slēgta.

Kad esat Gracia, iesaku tā arī līkumot pa ielām un izbaudīt visu, ko redzat. Ļauties tam, cik gudri izmantoti metāla priekškari, kas aizvērtā veidā kalpo kā vietas reklāma. Šīs durvis vēl nav izlēmušas, kurā pusē būt.

Telefona baterija elš un pūš no sajūsmas, jo gribas paņemt līdzi visu. VISU.

Pagājušajā gadā man ļoti iepatikās kāds ārkārtīgi smalks grafiti, kura tagad vairs nav, jo, kā zināms, idiotu pilna pasaule un tas tagad ir aizķēpāts. Par laimi šis mākslinieks ir ļoti čakls un izrotājis nevienu vien Barselonas ielu.

Ļoti iesaku ielūkoties mākslinieka instagram kontā – AXE COLOURS.

Šķiet, ka šai reizei būs gana. Ja pēc visiem šiem ikgadējiem stāstiem jums vēl negribas uz Barselonu un jūs jau neplānojat pavasari tur, nu nez, nez.. Ir laiks! Skat, kādu mieru pilsētas virsotnē var sastapt!

Lai silti!

Betona Barselona

Ja pirmajā viesošanās reizē (2015. gadā) pavērtu muti staigāju, pētot visas Barselonai tipiskās celtnes: o, kāda greznība, kāds smalkums, kāda detaļu niansētība, kāda bagātība, tad otrajā reizē jau galvu augšup cēlu retāk. Tikai tad, ja tiešām gadījās kas pārsteidzošs vai neredzēts. Fotogrāfēšanas mānija bija krietni samazinājusies un pavisam mierīgi varēja pievērsties kam citam.

“Pārsteidz mani, ja vari,” noskanēja galvā trešajā reizē. Ticiet vai nē, bet pārsteidza arī. Pārsteidza tāpēc, ka neko tādu nebiju gaidījusi. Braucot no Badalonas (Barselonas piepilsēta, varētu pat teikt, daļa), nebraucām ar metro mājās, bet izkāpām ātrāk. Sajūta kā kaut kādā nākotnē. Pat pamanījos pajokot, ka Nila slapjajā sapnītī par Skansti. Arhitekta maketā. Maketā, kurā kādam bijusi kāre uz asfaltu, betonu, stiklotām fasādēm, pāris kociņiem, vēlreiz asfaltu un ļoti minimālu daudzumu zaļās zonas. Ļoti. Vēl ielieciet pāris cilvēciņus tieši tā, kā tajos maketos. Vēl kādu velobraucēju, bet nepārspīlējiet ar daudzumu, tiešām, tikai kādu.

Šī bija zaļākā daļa, šķiet. Tālāk: asfalts, asfalts.
Šī bija zaļākā daļa, šķiet. Tālāk: asfalts, asfalts.

Gāju uz priekšu gar dabaszinātņu muzeju un pie sevis atkārtoju: tik daudz asfalta, tik daudz asfalta.

Sākumā nemaz nešķiet tik milzīga tā celtne, bet tad tur tas cilvēks kā mēraukla.
Sākumā nemaz nešķiet tik milzīga tā celtne (neiegāja kadrā), bet tad tur tas cilvēks kā mēraukla. Tāda nebeidzama kukaiņa sajūta.
Stikloti ielaidumi, kuros tiem augstajiem namiem spoguļoties.
Stikloti ielaidumi, kuros tiem augstajiem namiem spoguļoties.
Asfalts, asfalts, asfalts.
Asfalts, asfalts, asfalts.
Muzeja fasādē ieslēpti visādi smukumi. Tāda aizspogulija.
Muzeja fasādē ieslēpti visādi smukumi. Tāda aizspogulija.
Asfalts, asfalts.
Asfalts, asfalts.
Narcisu un pašpētnieku paradīze.
Narcisu un pašpētnieku paradīze. Pašbilžu fabrikas galvenā siena.
Arī viņš - pilnīgi viens.
Arī viņš – pilnīgi viens.
Daži arhitekta maketa kociņi.
Daži arhitekta maketa kociņi.

Kā šo visu atrast? Tas viss ietilpst Parc del Fòrum. Mājas lapa ir visnotaļ izsmeļošana un tajā pastāstīts, kas šajā milzu parkā notiek, kas izvietots, ko var darīt, ko apskatīt. Pašā apakšā arī parka plāns.
Parkā ir gan sava veida pludmale, veikošanas treniņiespējas, jahtu piestātne un osta, paveras dažādi iespaidīgi skati tālumā un šajā parkā notiek arī mūzikas festivāls Primavera Sound No 30. maija līdz 3. jūnijam, ja.

1 m dziļš baiseins, kur iemācīties savaldīt dēli, skatoties uz buru laivām.
1 m dziļš baiseins, kur iemācīties savaldīt dēli, skatoties uz buru laivām.
Bija arī viens drosminieks, kuram nesalst. "Kuram nesalst" saku, jo runā, ka, beidzoties septembrim, spāņiem sāk salt.
Bija arī viens drosminieks, kuram nesalst. “Kuram nesalst” saku, jo runā, ka, beidzoties septembrim, spāņiem sāk salt.
Noteikumi.
Noteikumi.
Kāpiens pa siera rituļiem.
Kāpiens pa siera rituļiem.

Ejam tālāk!

MILZĪGS 1,700 m² saules enerģijas panelis, kas esot kļuvis par vides aizsargāšanas apņemšanās apliecinājumu / simbolu.
MILZĪGS 1700 m² saules enerģijas panelis, kas esot kļuvis par vides aizsargāšanas apņemšanās apliecinājumu / simbolu.
Nav jau nekāda zivs, sērkociņu kasti mērogam nenoliksi. Viens cilvēciņš. Nē, divi.
Nav jau nekāda zivs, sērkociņu kasti mērogam nenoliksi. Viens cilvēciņš. Nē, divi.
Velobraucējs no maketa.
Velobraucējs no maketa.
Skats no platformas un pilsētas pusi.
Skats no platformas un pilsētas pusi.
Skrējējs un virziens uz dzelzs tiltu.
Skrējējs un virziens uz dzelzs tiltu.
Tilts.
Tilts.
Skats no tilta. Tā tālumā ar trīs torņiem esot elektrostacija.
Skats no tilta. Tā tālumā ar trīs torņiem esot elektrostacija.
Asfalts, asfalts, asfalts.
Asfalts, asfalts, asfalts.

Kur betons, tur sienas, kur sienas, tur Barselonā grafiti! Par godu Primavera Sound festivālam tapušie grafiti. Izbaudiet!

Nācās pieiet tuvāk, lai pārliecinātos, ka tiešām zīmēts.
Nācās pieiet tuvāk, lai pārliecinātos, ka tiešām zīmēts.
Tādas tur divas.
Tādas tur divas. Mākslinieks Cristian Blanxer.

Vēl citi darbi, kuru autorus gan neatminos, bet, pietuvinot bildi, tos var izlasīt.

Pirksti, kas grasās pacelt to krikumu.
Pirksti, kas grasās pacelt to krikumu.
Ļoti priecīga siena.
Ļoti priecīga siena.
Ļoti kolorīts duets
Ļoti kolorīts duets
Nu tā, lai vispār nav šaubu.
Nu tā, lai vispār nav šaubu.

Tāds ceļojums betonā un asfaltā. Tik iespaidīgs, tik milzīgs, ka nespēju par to nedomāt arī nākamajā dienā.

Apsveicu! Finišs!
Apsveicu! Finišs!

Lai silti!

Tā lidostu sajūta

Lidostās pārņem tā savādā sajūta.
Ne tā, ka palikt, ne tā, ka lidot prom, bet tad iekāp lidmašīnā un viss kļūst skaidrāks, jo esi izvēlējies un pat sāc gribēt, kaut kāds jau būtu izgudrojis teleportēšanās mašīnu. Sāc ilgoties pēc mājām, ikdienas pelēcīša, pēc “oi” piedodiet vietā.

Barselonā uzzināju par tādu kā pamošanās viedu: kādu pusstundu raksti uz lapas kaut ko, kas tobrīd galvā. Sākumā sanākot muļķības, bet vēlāk, kad māka ir rokā un pildspalvā, ejot raiti un teksts veidojoties pat pieklājīgs. Šis būs tāds teksts, nezinu, vai pieklājīgs, bet roka darīja savu, man plivinoties posmā Barselona – Rīga.

Ja kādam liekas, ka trotuārs nelīdzens ir tikai Valdemāra ielā, aizmirstiet, Barselona piesaka savu kandidatūru arī uz šūpojošajām flīzēm. Kad sametās kāja, piezagās doma, ka mēs pret svešo esam daudz iecietīgāki, izliekamies to neredzam un daudzus trūkumus tālienē pieņemam kā tās citas kultūras īpatnības. Sak, viņi tādi ir, tā tam jābūt, bet, ja nu kaut kas ir slikti, tas noteikti ir tikai mums.

Pirms jebkura lidojuma satraucos. Nē, man nav bail no lidošanas, man ir bail nokavēt. Iestrēgt kaut kur, palikt par ilgu. Nebūt laikā. Lai cik tas jocīgi nebūtu, šķiet, to mēdzu pārnest arī uz dzīvi, turpinu turēt sevī sajūtu, ka kaut ko tomēr esmu nokavējusi un nevis tāpēc, ka sēdēju satrēgumā, bet gan drīzāk tāpēc, ka neļāvu sev lidot. Lai kā tur būtu – lidojiet! Un izbaudiet galamērķi, kas drīzāk būs tikai pieturas nākamajam lidojumam.

Te nu mēs nonākam pie tā, kā nākas, ka tomēr atkal rakstu. Nevar taču nepastāstīt un neparādīt, ko atklāt un ieraudzīt Barselonā, lai arī tur jau viesojos trešo novembri pēc kārtas.

Visa šī sakarā aicinu tevi:

NĀC LĪDZI

IERAUGI

IZBAUDI

Lai silti!

Klejot. III daļa.

Līdzīgi kā ar fotokadriem, par kuriem zinu, ka tie nekur neaizbēgs, mēdzu noskatīt vietas, uz kurām gribu aizbraukt kaut kad vēlāk. Tieši tā notika ar Torņkalnu un grafiti, kurus ieraudzīju pa vilciena logu, braucot no Ķemeriem. Sajūta apmēram tāda pati, kā vērojot zvaigžņu lietu – mirklis aizsteidzas ātri, paspēj tikai pastiept roku un, strauji ievelkot elpu, pateikt: “Ah!” Jau toreiz galvā plānoju, kā aizbraukt ar velo, kā atrast noskatīto un kā tam visam vispār piekļūt.

Ceļojums uz Torņkalnu no centra sākās mazliet caur nekurieni. Mana vaina, es kārtējo reizi paļāvos uz maps.me karti un pat necentos pirms tam kaut ko vairāk papētīt. No sērijas – virzienu nojaušu, blandīties patīk, gan jau ceļabiedrs tikai pavīpsnās vai pavilks uz zoba un mēs visu atradīsim. Centrs, Salu tilts, laika zoba saēsts kaut kāds kanāla tilts, viegla pamestības sajūta, bedraina iela gar Piebalgas alus darītavu (Jelgavas iela) un viss pārējais uz čuju, ņuhu, bez poņas Torņkalna stacijas virzienā.

Sākumā noripinājām lejā pa tilta nepareizo pusi, konstatējām, ka stiept velo pāri sliedēm ir ne tikai muļķīgi, bet arī bīstami, tāpēc braucām vien atpakaļ un kā normāli cilvēki braucām lejā civilizēti, velosipēdus pieslēdzot pie sētas. Pārējais viss kā skolas laikā, kad klases žurnālā jāparakstās, ka ekskursijā uzvedīsies godīgi, iesi pāri ielai tikai tad, kad būs atļauts. Garām aiztraucās kārtējais vilciens, un kad viss bija noklusies, varēja doties uz noskatīto pusi, kurā atklājās šis.

Viens no personāžiem bija pārvērsts Hitlerā, attiecīgi dodot iespēju kādam sašust. Kā vēlāk noskaidroju instagramā, meklējot grafiti autorus, tas ir vēlāku laiku pieķēpājums. Sak, tie, kas māk, tie zīmē, kuriem nav talanta, tie piezīmē.

Tā, kā šis brauciens notika maijā, iespējams, tur paveras pavisam cits skats un jums ir lieliska iespēja pašiem to noskaidrot.

Svarīgi! Ja esat tikuši tik tālu, apskatiet arī pašu Torņkalna staciju. Ja jūsu ceļš uz mājām ved centra virzienā, tad iesaku braukt gar sliedēm un maršrutā iekļaut arī Latvijas Universitātes Dabaszinātņu Akadēmiskā centra ēku.

Par maz? Labi!
Visi ceļi ved uz Ro.. Abrenes ielu!
To, ka gandrīz visi autobusi brauc uz kaut kādu mistisku Abrenes ielu, būsiet taču pamanījuši, vai ne? Gadiem domāju, kur ellē ratā ir tā vieta! Iemaldījos. Nejauši. Nejauši gandrīz muzejā.

Ja ietrāpās vakarā, var vēl līdz nakts tirgum aizlaist un tad jau gan būs gana. Galva gan pilna, gan izvēdināta, kājas izkustinātas, vēders piepildīts. Mārtiņš Rītiņš nočūpstina “kas var būt labāks par šo” un visi apmierināti aizbrauc mājās.

Labu ceļavēju!