Kni virtuve

love yourself more

Sveikas no gultas

Vienīgais iemesls, kāpēc jau otro reizi pamodos, lai palūkotos, cik ir pulkstens, bija vēlme nenokavēt atvaļinājuma sākumu. Tas ir apmēram tāpat kā nokavēt teātra izrādes sākumu, vai arī kinoteātrī filmas sākumu. Tas ienākšanas brīdis, kad centies klusu, bet pavisam noteikti aizķer kādu krēslu, tumsā nomin zvirbulim kāju un tā klusā parādīšanās izvēršas skaļa. Pasarg’ dies’ nokavēt kādu pasākumu ar iesmiešanas elementiem. Nē, nopietni, iesmies gan par to, kā atnāci un pie reizes izdomās, kāpēc tik vēlu atnāci.

Bet vispār es jokojos.
Nevienu taču neinteresē, vai paspēšu uz atvaļinājuma sākumu, vai, kas būtu pavisam loģiski, nogulēšu tā sākumu, kas būtu vēl loģiskāk, taču cilvēka ķermenis ir radis pie ritma. Labi, nerunāšu vispārināti – mans ķermenis ir radis pie ritma, “ritmiski” pamosties vismaz vienu reizi pirms modinātāja, lai saprastu, ka vēl var gulēt un pēc tam līdz ar modinātāju, lai tā pavisam noteikti būtu skaidrs, ka vairs nedrīkst gulēt, vai arī vismaz apzinātos, ka, ja tiks veiktas manipulācijas ar piecām, desmit, divdesmit minūtēm, tad tālākais solis arī būs jāveic ātrāk.

Taču šorīt visi soļi paliek gultā un vēl paliks kādas stundas, vai vismaz vienu ar pusi, turklāt, lai būtu jautrāk, nomainīju kolēģu zvaniem signālu. Ironija. Viena vienīga ironija.

Lai jums varena šī darba un nedarba nedēļa!
Rīt savukārt centīšos paspēt laikā uz kādu citu notikumu, tikmēr, ja kādam nenesas prāts uz darbiem, iesaku palasīt šos. Tiesa gan, viens gads ir izlaists, bet tas jau arī nevienu, kā tautā saka, nerausta.

Runā viesis: Jubilēuma nedēļa #1

Runā viesis: Jubilēuma nedēļa #2

Runā viesis: Jubilēuma nedēļa #3

Un saldajā ēdienā – Signis, t.i., nē, tas, ko viņš teicis. Runā viesis: Jubilēuma nedēļa #4

Vēsu alu galvu, siltas kājas!

Kā jau teicu, velosipēda nebūs

Turpinot ietērpt līgavu, man patika viņas nostāja. Sagatavojusi vizuālo materiālu, nolikusi man priekšā ielūguma paraugu (nudien, glīts), lentīšu paraugus un citas domas par detaļām, viņa veica pierakstus uz lapas. Tas, lai arī mazliet biedēja, patiesībā atviegloja visu notikumu gaitu. Viss skaidrs, atliek darīt. Visu pārējo par cenšanos izgudrot velosipēdu jau izstāstīju. Lūk, kas sanāca, kad to vēlmi atmetu.

Mazauskari, kulons un sudraba detaļas. Īsta sudraba.

 

Ja velosipēda nav līgavai, kāpēc gan tādam būt līgavainim?
Apročpogas.

 

 

Un tagad atliek tikai apprecēties!

Lai saulaini un silti!

Nu kam viņai kāzās velosipēds!

Nez kāpēc šķiet, ka sievietes pēc ievainojamības pakāpes varētu iedalīt jaunajās māmiņās, sievietēs attiecīgajā cikla periodā un līgavās. Ja pirmajām viss ikdienas ritms sagriezies kājām gaisā, otrajām gribas, bet nesanāk kontrolēt savas emocijas, savukārt trešajām ir satraukums, lai visu paspētu laikā un tā, kā iecerēts.

Tad, lūk, es pieteicos izlīdzēt trešajai, kas atbildības sajūtu pacēla vēl nebijušā līmenī, jo, padomājiet, a ja nu sanāk pievilt līgavu dažas nedēļas pirms kāzām? Piektdien darbam tā arī nesaņēmos, sestdien nezin kāpēc centos no jauna izgudrot velosipēdu, svētdienas rītā (jā, es cēlos agrāk) turpināju gudrot un samīcīju visu kopā. Neatceros, kurā brīdī tas notika, bet es vēlreiz aplūkoju paraugiem atlasītos ziloņattēlus un rotās ieliku to, ko, manuprāt, jaunkundze bija noskatījusi. Nu kam viņai kāzās velosipēds?

Matu sprādzē iekļāvu putnu un lapiņu motīvu, kas ietverts arī kāzu ielūgumā.

 

Daļa no jums jau visu ir redzējuši, bet tiem, kas nav, nāciet rīt atkal.
Būs turpinājums.

Lai silti un saulaini!

Īsstāsts ar ziņu

Es atvēru logu, lai ļautu vakariņu zivij, neskatoties uz to, cik tā garda un cik ļoti kairinājusi maņas, doties prom, bet tur pretim raugās kaimiņu kotlete, kas palaista brīvsolī un nu meklē, pa kuru logu iesprukt iekšā.

Tā jau ir, savu logu atver, lai laistu laukā to, kas tev lieks, kamēr citu liekais skrien iekšā, uztverdams to kā aicinājumu ienākt. Ne pa visiem logiem, kas atvērti, jālien iekšā, vai zinies. Ne visur jālien, no kurienes tevi prom nedzen.

Manas ielas tramvajs

Vēl tagad atceros to dienu, vai arī precīzāk to rītu, kad mazliet pēc pieciem gar māju tramvajs pabrauca nevis grabinot, bet gan švīkstot. Tik pat labi arī atceros, kā tiku mierināta, ka ar laiku pieradīšot pie tās grabināšanas. Nepieradu. Un vēl es atceros, kā Miera ielas republikas ļaudis notrausa asaru par to, ka grabinātāja vairs nebūs, ka šai ielai nepiedienas šis jaunais.. šis..

Ko tobrīd nodomāju es? Tā mūžīgā pieķeršanās vecajām lietām un pretošanās jebkādām pārmaiņām, kas citiem var atvieglot dzīvi. Kādam uzlabot miegu, kādam atvieglot iekāpšanu un pārvietošanos.

Gandrīz katrs rīdzinieks zina, ka nākamgad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, arī gandrīz katrs rīdzinieks zina, ka tieši šobrīd viens no ievērojamākajiem Rīgas muzejiem ir apjozts ar sētu un tiek “uzrakts”. Lieki piebilst, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nākamgad būs ciet. Un ja jau mākslas svētnīca ir ciet (labi, ir vēl citi muzeji, bet tomēr), tad varbūt laiks mākslu izvest ielās?

Brīnišķīgu piemēru pirms kāda laika rādīja Samsung sadarbībā ar Kristīni Luīzi Avotiņu, izvedot košo mākslu ielās, proti, aplīmējot tramvaju ar Kristīnes darbiem. Sak, kāpēc gan mums nevarētu būt Purvīša tramvajs? Vai Rozentāla? Vai Padega? Ja lielais muzejs ir ciet, vai nākamgad nevajadzētu tā “saturu” vizināt ielās?

Un kā būtu, ja jaunajiem māksliniekiem tiktu sarīkots zīmējumu konkurss par godu Zoo, attiecīgi labākajos darbos ietērpjot tramvaju, kas brauc uz Mežaparku, tādējādi kļūstot arī par Zoo reklāmu pilsētā?

Jā, zinu, labs jautājums: kurš par to maksās? Saprotu, ne jau Rīgas satiksme nodarbosies ar labdarību, un diezvai arī Rīgas domes kabatā atradīsies pietiekami daudz latu, bet, vai tomēr nevajadzētu padomāt par to, kā it kā ar salīdzinoši nelielu ieguldījumu padarīt pilsētu pievilcīgāku? Kā iznest ielās to, kas mums tiek glabāts ēkās, zem atslēgas, aiz durvīm? Jo galu galā – atstāsim taupības rezultātus ekonomikas žurnāliem. Cik cilvēkus jūs zināt, kas šurp atbraukuši uz mūsu knapināšanos un jostas savilkšanu skatīties?

Un ko domā Tu? Kādu tramvaju gribētu redzēt Tu?

 

P.S. Bērnu zīmējums aizlienēts bez atļaujas no zimejumi.lv Apskatiet arī citus, cik mūsu valstī talantīgi bērni. Zīmējuma “Baltā pūce” autors: Arsēnijs Zaičenko, 8 gadi. Akvarelis, papīrs. 2009. g. Arsēnijs ir diplomands Jūrmalas Mākslas skolas rīkotajā zīmējumu konkursā “Es mīlu jūru”.

Nāc ārā spēlēties

Komikss piecās epizodēs

Jūs taču atceraties to brīnišķīgos kaķus, no kuriem vienam grimase ir tāda.. īdzīga? Izspēlēju nelielu komiksu: sak, neviens tāpat te netaisās pieaugt, turklāt laiks ir neaprakstāmi labs. Nu tad?

 

Lai silti un priecīgi!