Kni virtuve

love yourself more

Kad kleita vēl top

Runā, ka kleita vēl neesot gatava. Kā vakardien iesmēju feisbukā, neko nezinu, savu darbiņu esmu padarījusi ar uzviju. Saku, ka ar uzviju, jo tā otru pusi jūs vēl tik drīz neredzēsiet. Man jāsaliek kopā.

Par visu pēc kārtas.
Tas būtu jocīgi, ja Spīgana ar savām rotu vēlmēm ietu pie kāda cita (kādam sakāpis galvā, hou hou hou). Nē nu, bet nopietni, pie kā gan vēl? Atnesa man auduma gabaliņu savādā krāsā, izstāstīja savu ideju, es pačīkstēju, ka joprojām nav normālu apročpogu metāla detaļu, uzelpoju, ka viss jāpadara līdz oktobrim un paliku to malā. Slinkums. Parasts slinkums, saulainas brīvdienas, ēdiens, sporta zāle, draugi, pļāpas, slinkums. Pārvarēju.

Sākšu ar to, ka pirmās tapa apročpogas. Samierinājāmies, ka labāku detaļu nebūs un ņēmām tādas, kāds ir. Pildījums pēc labākās sirdsapziņas un ar vairākiem mēģinājumiem, līdz sanāks tā, kā man gribas. Sutton slice tehnika.

Apročpogas pirmās, jo, kā zināms, kas tad tiem vīriešiem – uzvelc uzvalku un ej. Labu, īstā izmēra uzvalku. Un ej.

Ar tām dāmām ir sarežģītāk. Vismaz viņas pašas tā domā. Runā jau, ka tīri labi varot izlīdzēties arī ar vienu kleitu, tikai jāmaina aksesuāri. Kas attiecas uz aksesuāriem, tad šī ir tā reize, kad paveicās. Paveicās iegādāties skaistus, turklāt sudraba auskarāķus. Ticu, ka tur, kur pie tiem tiku, tādu vairs nav. Tas ir tipiski, kad izdodas iegādāties ko labu un kvalitatīvu.

Mazie pogauskari tai ausij, kuru Spīgana pamanījusies caurdurt vēl divās vietās.

Tagad tikai jāpabeidz tā otra puse un kāds no manis būs saņēmis vairāk, kā gribējis. Gadās arī tā. Un cik labi, ka gadās!

Varenu nedēļu un lai silti!

Kustēties

Es gulēju uz grīdas un, nē, neskatījos griestos. Aizvēru acis, klausījos savā elpošanā, kā tā, pirms brīža izlocījusi visus tos deviņus līkumus, tagad atgūstas. Ha, man likās, ka esmu lokana, nu vismaz diezgan lokana, bet še tev, guļu uz grīdas, šur tur smeldz, bet ir ļoti liels miers. Kaut kādā brīdī atskārstu, ka pateicoties tam mieram, kurš radies no vairāku minūšu gulēšanas uz grīdas saules apspīdētā telpā, mūzika sākusi skanēt citādāk. Tā dzidrāk, tā aptverošāk, tā, it kā tā būtu mani apskāvusi.
Apskāvusi un sapaijājusi par tām ilūzijām, kuras iepriekš lika domāt, ka tas viss vienkārši. Fakts ir, nevar uzzināt, vai vari, ja nedari, turklāt, ja nevari, tad darot var sākt varēt.

Tā es te vairākus mēnešus jau sevi pārvaru, iemācos ko jaunu, trenēju izturību un spītu. Dažreiz mēs divatā, un ar divatā es domāju savu nevarēšanu, ejam sportot. Pirmās piecas minūtes mans nevaru turas, dažreiz ilgāk, bet tad padodas un iet prom, savā vietā atstājot daudz labas enerģijas un pār pleciem, dekoltē, pieri ritošas sviedru lāses, kas brīžiem pat izskatās tik estētiski kā tajās skaistajās sportistu fotogrāfijas, pirms kuru uzņemšanas visus tos censoņas apsmidzina ar ūdeni. Jā, un tad vēl uz beigām nāk otrā elpa, kas ir pārlaimīgas sajūtas vilnis, kurš iešūpo pretim finišam. Tāda ļoti gaiša sajūta.

Jā, varbūt es daudz ko no tā visa romantizēju, izpušķoju vai vienkārši.. nu.. jūs taču zināt to sajūtu pēc pārvarētām grūtībām. Kurš gan domā par grūtībām, kuras pārvarētas un ja ieradusies noguruma sajūta, kas pēc brīža pārvērtīsies eneģijā, kas sākotnēji būs tik liela, ka neļaus aizmigt. Tik daudz tās būs.

Bet neko, es gulēju uz grīdas un klausījos mūzikā, kas pēkšņi tik dzidri skan.
Un kā tu sagaidi rudeni?

P.S. Nesatraucies, ka pēdējie divi ieraksti vēlreiz nokļuvuši tavā e-pastā. Tā sanāca. Virtuve ir pārcēlusies uz citām mājām un tos divus bija aizmirsusi vecajās.

Čau, rudenī!

Nezinu, vai paspējāt sailgoties, vai arī pierast pie manas prombūtnes (mazliet ceru, ka tomēr pirmais), bet rudens ir klāt ne tikai ar miglu, lidojošām koku lapām un bagātīgu dārza ražu, bet arī ar mani un ziloņiem.

Par to, vai man izdosies te atstāt sarunas raisošas ziņas, vēl nezinu, jo joprojām ticu, ka ļoti daudz esmu paspējusi virtuvē pateikt, ka var mierīgi arī paklusēt un katru dzīves notikumu nekomentēt, taču, kas zina, nāks vēsāki vakari, vairāk pasēdēšanu, vairāk sarunu un stāsti noteikti uzradīsies paši.

Bet tagad gan pie ziloņiem!

Kaut kur redzēti, ne? Bet, ja cilvēkam vajag un gribas? Smieklīgākais visā pasākumā bija tas, ka līdz galam nemaz uzreiz nevarēju atcerēties, kā šī tipa ziloņus taisīju. Vai krikumiņus (ar nodomu veidotus pārpalikumus) saliku apzināti, vai vienkārši haotiski uzlasīju ar citu plastikas plāksni, tikai atceros, ka gala rezultāts man vienkārši sanāca. Sak, ja izgudrojat spēli, pierakstiet tās noteikumus, ja nu vēl kādu reizi gribēsiet to uzspēlēt?

Ja ziloņi ir trīs, tad skaidrs, ka visi pie viena cilvēka nedosies un kādam no jums būs iespēja papildināt savu kolekciju. Augšējie divi jau ir gandrīz ceļa jūtīs, bet tam trešajam, kuram tā kā lidojošas grāmatiņas krūtīs (sanāca ar atskaņām), vajag tava burvīgā un siltā džempera pīnīti, kurā ieķerties. Ja ļoti gribēsies, auskarus arī mēģināšu tev izdomāt. Kārtība ierastā: atstāj komentāru, raksti ziņu, zvani vai nāc ciemos, paņemot līdzi septiņpadsmit delfīnus. Ja gribēsies auskarus, tad vajadzēs kādu mailīti piemest klāt.

Bet tagad maģiskie vārdi – lai silti!

Sev!

Pēc tam, kad esmu parūpējusies par citiem, man tīri labi patīk parūpēties arī par sevi, turklāt, kā zināms, sev to labāko. Lai uzdarinātu vakardienas zilonim to plankumiņu joslu, man nācās apzināti sagatavot pārpalikumus, bet no kurienes radās tie?

Tekstūrplāksne un ar krāsu pāreju sagatavota plastika. Viss liekais nogriezts nost. Finālā – it kā vienkārša kaklarota un pogauskari ar optisko ilūziju.

Lai silti!

P.S. Un izdariet sev ko labu.

Vēl viens mežs

“Man, lūdzu, tādu zaļu, tikai citādāku,” ja godīgi, tā ir mana mīļākā tēma. Izaicinājums darināt to pašu, tikai pilnīgi citādāku.

Šim zilonim bija jātop tikai augustā, taču, ņemot vērā labvēlīgos laikapstākļus un nespēju prognozēt, kas tieši būs katrā no nedēļas nogalēm, kuras šodien ir, bet rīt var nebūt brīvas, nolēmu ķerties pie darba un, skatoties futbolu, lēnu garu padarīt to, kas darāms. Vislabāk man patīk tā sadaļa “skatoties futbolu”, jo vienā brīdī biju tik ļoti sanervozējusies, ka visu nācās nolikt malā. Turēt īkšķus, ar vienu acs kaktiņu skatīties, kā mana mīļākā futbola izlase sit pendeles, un taisīt ziloni – tas nav iespējams.

Viss beidzās laimīgi, Miera iela uzgavilēja, es atviegloti nopūtos un uzdarināju šo it kā vienkāršo, bet tik ļoti skaisto ziloni, kuram līdzi došu mazmazītiņus auskarus.

Darbi padarīti. Tiekamies vasarā! Laukā, kafejnīcās, velo izbraucienos, koncertos, izstādēs un muzejos. Tiekamies!

Lai silti!

Mandalu zilonis #17

No vēstules sākumā nevarēja saprast, vai nepieciešams uzdarināt mandalu ziloni, vai tomēr auskarus. Finālā izrādījās, ka abus. Ieskatoties kalendārā, bija skaidrs, ka, neskatoties uz tālo datumu, laika nav nemaz, turklāt āra temperatūra nav mana sabiedrotā.

Pirmajā mēģinājuma reizē nekas nesanāca, mazliet apvainojos uz sevi, nokrāmēju galdu un aizgāju gulēt. Otrajā reizē bija palicis tikai viens datums, kad darbu realizēt, kas vēl labi (lai maksimāli saņemtos), ārā bija negaiss. Debesis sparīgi mazgāja zemi, aiz sevis atstādamas atsvaidzinošu temperatūru. Atlika tikai atvērt logus, lai tas viss nāk iekšā, un ķerties pie darba. Viss mierīgi, futbols un zilonis. Līdz četriem rītā. Pārsteidzoši, cik ātri kļūst gaišs.

Auskariem izvēlējos pusi no mandalas, jo citādi tā nosedza visu aplīti, neatstājot vietu rozīgajam fonam, kuru tomēr prasījās. Kā es to zinu? Jo uztaisīju vienu tādu un izlēmu, ka otram nebūt. Jā, arī tā var. Nostrādāties un darba gaitā izlemt, kā vajadzētu darīt.

Ņemot vērā to, ka šis tomēr ir tāds cēls komplekts, auskariem sagādāju smalkāka metāla auskarāķus, kurus pielāgoju un pārlocīju pēc savām vajadzībām. Ja jūs zinātu, kā trīc rokas, satraucoties, ka tos sabojāšu. Viss izdevās un viss mierīgi. Kādam būs grezna dzimšanas diena!

Lai silti!

Vasaras režīmā: starp futbolu, ikdienu un karstumu

Nē, šī nebūs taisnošanās par to, ka te tā ļoti nekas nenotiek, jo mēs visi lieli cilvēki. Ne man jums, ne jums man par kaut ko jātaisnojas. Ir vasara, un, pat ja arī ir karsts un zināms, jūs radināti pie glaunas drēbes, neuzdrošinos ar ikdienas aprakstiņu lupatām jums vicināt gar acīm, lai kaut kā jūs atvēsinātu. Vasara ir tāds labs laiks (tas, ka līst, nenozīmē, ka ir slikts laiks) ļaut sev būt, turklāt labi būt. Būt attiecīgajā mirklī. Pilnībā. Lai to īstenotu, vakarus vajadzētu darīt brīvākus ne tikai darba dienās, arī brīvdienās, tāpēc, mīļie tējotāji un kafijotāji, ziloņi uz brīdi ies atvaļinājumā, lai varētu beidzot ļauties visām tām brīvdienām, kuras vairums no mums pazīst ar vārdiem “sestdiena” un “svētdiena”.

Ja nu tomēr kādam manis pietrūkst un kārojas kādu ironisku piezīmi un pastkarti, laipni lūgti instagramā. Ja negribas nākt pa atklāto, var noglabāt kādā mapītē un stalkot. Viss atkarīgs no drosmes un tehnoloģiju iespējām.

Cik ilgi ziloņi atpūtīsies?
Un vispār, kāpēc viņiem jāatpūšas, ja jau tik maz top? Pat ja šobrīd ārā ir tipiska Latvijas vasara, dzīvoklis pamanās uzsilt (te nu bija, teicu, ka netaisnošos) un strādāt ir grūti. Tas nerada ne sajūsmu, ne arī labpatiku, tāpēc šīs nedēļas ziloņi, kurus redzēsiet šeit rīt un parīt, tapuši negaisa laikā, kad pilsētas uzkarsētais gaiss tika mazliet atdzesēts.

Ņemot vērā to, ka rītdien būs tikai bildes un īss pastāsts, par to kā katrs zilonis tapis, manuprāt, jāiesilda jūs ar dažām bildēm no mūsu Jāņu velo brauciena pa Latgali. Lūk, arī ierosinājums – aizbrauciet šovasar turp!

Lai šis ieraksts ir nevis par to, kā jums te kādu brīdi kaut kā nebūs, bet gan par to, ko iespējams saņemt. Atliek tikai pašiem izvēlēties, kur un ar kādiem stāstiem brokastot.

Lai silti!