Kni virtuve

love yourself more

Botāniskais dārzs

Man ļoti patīk darināt šos ziloņus.
Tādus mazmazītiņos dārzus ar putniņu. Viss plaukst un zaļo tieši tā, kā tas notiek šobrīd. Visas tās ceriņu smaržas, viss tas, kas tik ļoti reibina, kairina un priecē. Tāds mazmazītiņš dārzs, kurš zaļos arī tad, kad viss sāks mainīt krāsu.

Atvaļinājums, kurā nekur nebraucu prom, man ļauj savu ikdienu iepazīt no citas puses. Paskatīties uz to visu tā, kā tas varētu būt. It kā pielaikot dzīvi tikai ar ziloņiem. Ziloņiem darba dienās. Atbilde ir pavisam īsa un nemainīga. Man patīk tās mūsu tikšanās brīvdienās, tas ierobežotais laiks, tās divas negulētās naktis, tā mazā ilgošanās pēc mūsu tikšanās brīžiem. Šos īpašos brīžus pārvērst ikdienā? Nu kam tas ir izdevīgi?

No rītiem saule trāpa tieši acīs. Tieši tik spilgti, cik trāpījis šim zilonim, izgaismojot vissīkākās detaļas, katrai iedobītei piešķirot savu ēnu, mirdzošo padarot vēl mirdzošāku.

Kad skatos uz šo ziloni, man ir patiess prieks par to burvīgo meiteni, kura to valkās un cik ļoti viņi viens otram piestāvēs.

Lai silti!

Pablo

Neatceros, vai esmu stāstījusi, bet tālajā sazin kurā gadā, kuru atceras vien retais, tapa pirmais Pikaso zilonis. Tā pēc sajūtām, taustoties, finālā zaudējot kādas sīksīkās detaļas, kuras aizstāju ar ūdens noturīgā marķiera svītriņām.

Darinot pirmo, nebiju ievērojusi vēl dažas svarīgas tehniskas lietas. Pat ja ziloni sagraizīju, skatoties no iepriekš darinātas izmēģinājuma skices, skicē nebiju iekļāvusi melnās svītriņas (ielaiduma vietas), kuras ziloni darīja lielāku savos izmēros. Pēc principa jau viss būtu pareizi, jo kas gan var būt nepareizi, darinot Pikaso ziloni? Vēlāk, liekot to kopā ar citiem uz audekla, nācās secināt, ka tas ir ne tikai deformēts, bet arī platāks, kā to patiesībā biju iecerējusi un kā man to vajadzētu. Kļūda bija tajā, ka no katras griezuma veitas nebiju nogriezusi šī ielaiduma daļu, jo, pat ja sarežģīti, ir ļoti vienkārši sagriezt, ielikt ielaidumus un sastiķēt kopā.

Pēc vairākām reizēm, kad esmu darinājusi Pikaso ziloņa melnos un melnbaltos variantus, ir pienācis brīdis krāsainajam. Daudz krāsainākam, kā bija tā pirmais brālis.

Ieva jau paspējusi sagādāt ziloni ne tikai sev, bet arī māsai, un, kā sena paruna vēsta, kur ir bijis viens, būs noteikti vēl viens. Kad viņa pajautāja uzdarināt šo deformēto ziloni un atļāva izpausties krāsās, pilnībā uzticoties un paļaujoties, man kārtējo reizi nācās atviegloti nopūsties, cik skaista ir iespēja strādāt ar tādiem cilvēkiem. Tu dari, es tev ticu.

Lai arī jūsu labajiem darbiem kāds tic!
Es ticu!

All is fine

Ko es daru šajās dienās?
Viss ir labi. Es taisu ziloņus.
Taisu un ļauju cilvēkiem piedzīvot to brīdi, kad tas ir viņu pirmais. Arī šis ar atvērtu grāmatu, grāmatu vākiem, tintnīcu un spalvu. Tekstu var izdomāt pats.

Šis ir tas zilonis, kura pabeigšanai vajadzēja otras dienas rītu, jo tā vienkārši gadās – sēžu, grozu tā un šā, neliekas kopā, bet otrā rītā viss sastājas savās vietās tik viegli, ka nevar saprast, kāpēc vispār tā bijis jāmokās. Grāmatas teksta risinājumu noskatīju Mākslas muzejā Miervalža Poļa izstādē. Likās, skat, tieši tā tas ir darāms, tā kā mazītiņas svītriņas, daudz, viena aiz otras.

Turiet acis plaši atvērtas. Tad var daudz ieraudzīt.
Jauna nedēļa, daudz jauna skatāmā.

Esiet burvīgi! Ir silts.

Es pārdomāju

Kuram gan negadās?
Kuram gan negadās aizmirst atgādināt, ka vajadzēja citādāk?
Mums te duetā ar Aneti gadījās – man nepārjautāt, viņai – aizmirst atgādināt, finālā sanāca vairāk darba un visādu triku domāšana.

Ziloni uztaisīju piespraužamu, bet visās mūsu sarunās kaut kur bija aizpeldējis teikums par to, ka tam vajadzētu būt karamam kaklā. Var, protams, ziloni vēlreiz karsēt, tad ar adatu viegli elastīgajā sānā durt caurumu un cerēt, ka tas neveidos plaisas. Pārsvarā veido, tāpēc šo ideju atmetu uzreiz un ķēros pie skalpeļa un kādas metāla detaļas.

Izgriezu metāla detaļas formai atbilstošu iedobi, apstrādāju to, aizpildīju starpas ar plastiku un cepu visu vēlreiz, lai finālā lauztu visu ārā un ielīmētu ar līmi. Jā, tieši tāds process, lai paveiktu to, ko var redzēt šajā bildē.

Rezultāts ir vairāk kā labs, tāpēc vien atliek apsveikt Aneti ar pirmo ziloni un novēlēt burvīgu kopdzīvi!

Lai silti!

P.S. Man šobrīd ir atvaļinājums. Ja tev ir kāda ziloņideja, kura neprasa papildus tikšanos ar kūku ēšanu un tējas dzeršanu un kuru vari izskaidrot tāpat, raksti vēstuli. Tev ir iespēja tikt pie sava ziloņa visnotaļ īsā laika periodā.

Kā pavasaris

Tik sen jau gribēju kā pavasaris vienas nakts laikā no pumpuriem iztīt lapas, salikt tās skaistās kompozīcijās un ļaut kādam par to priecāties rīta agrumā. Lai acis nesagurtu no zaļuma vien, vēl pa kādam sārtam punktiņam, kas var būt gan miniatūri ziediņi, gan ogas, kuras gan drīzāk būs vasaras vēstneši.

Tagad, kad ir šis, tik ļoti gribētos vēl vienu, bet vēl vairāk sazaļojušu un saplaukšu. Sen nav bijis tā, ka viens zilonis steidzina radīt vēl vienu.

Tā baltā migla viņa uz sāniem, tas viss no pavasara agrajiem rītiem.

Un kāds bija tavs priecīgais šī pavasara rīts?

Mežs

Sen nebija tā bijis, kad zilonis sen jau kā uztaisīts, pat pāris bildes ir, bet līdz tām netieku. Tā darbu sazvērestība, kas parasti notiek pirms atvaļinājumiem. Kur tā rodas?

Zilonis jau ticis līdz jaunajām mājām, pirms tam izceļojot cauri gabaliņam Pārdaugavas. Tādam ziedošam, smaržojošam pēc ceriņiem, ievām, pēc zaļām lapām. Tur uz kāda loga palodzes sēž kaķis, tur kādā pagalmā trīs kundzes, sasēdušas ap ārā iznestu galdiņu, sit kārtis. Tur tik skaļi dzied putni, tur tāds miers, pat ja pāris ielas tālāk sastrēguma rindā drūzmējas automašīnas.

Zilonis veidots, izmantojot iepriekš te jau atrādīto “dedzināto” ziloņu tehniku, taču šajā reizē tas izrādījās sarežģītāk, kā sākumā varētu likties. Zaļā plastika bija tik svaiga, ka, lai panāktu lūzumus un plaisāšanu, to vairākas reizes nācās nest uz ledusskapi un paturēt vismaz piecas minūtes. Un tā katru uzjaukto toni.

Ja melnos ziloņus kombinēju ar zeltu, tad šim tik ļoti piestāvēja un piestāv tā tumši zilā strēlīte, kas mazliet imitē debesis. Skatoties pustumsā, to nemaz tā uzreiz pamanīt nevar, bet tad, kad ienāk gaisma…

Un kā tev iet pavasarī?
Vai tev ir silti?

Neapturama negausība

Sagriezu visu sīki, uzmanīgi pievienoju bietes. Tieši tik uzmanīgi, lai uz drēbēm nesaņemtu šlakatu sveicienu, lai gan ticu, ka bietes, gluži tāpat kā kafija, spēj atrast ceļu uz drēbēm. Tur redīsi, tur lociņi, tur svaigi gurķi, tur vēl šis tas, tur kefīrs. Daudz, daudz kefīra. Lielākais katls kā mazs piemājas dīķis, tikai šajā reizē viss ēdams. Daudz ēdamā, kurš, stāvot ledusskapī, sūtīs sveicienus uz istabu un atgādinās, ka tās durvis sen nav vērtas. Un tad būs tas komiskais brīdis, kad stāvēšu pie ledusskapja, katliņu no tā nemaz neizņēmusi, ar karoti vienā, ar katla vāciņu otrā rokā, un negausīgi leksēšu iekšā zupu, nemaz nepamanot, ka karote jau pārvērtusies par kausiņu, bet vēderā vairs nav vietas. Es mānīšu sevi, ka vēl tikai vienu karoti un iešu atpakaļ uz istabu. Vēl tikai vienu reiz desmit. Nav vietas. Muļķības, aukstajai zupai vienmēr ir vieta. Pa taisno no ledusskapja, tā teikt – neatejot no kases.

Pavasari, uzskati, ka tā ir atzīšanās mīlestībā!