Kni virtuve

love yourself more

Barselona: kalns un grafiti

Ar Barselonu ir tā. Izejot laukā, nekad nevar zināt, kā diena izvērtīsies, kurā vietā atklāsi ko jaunu, kurā vairs neatradīsi veco, kur nokļūsi ballītē, kur klusā skvērā, kur liksies, ka saulē sildīties sanākuši visi: pensionāri, pusdienojošs pārītis, puisis ar suni, kolorīts pāris, Jēzus, kurš lasa grāmatu, mīlošs geju pāris, kurš dūdo kā turpat staigājošie baloži, koši tērpta sieviete, kura klausās mūziku, meitene, kura savā soliņa galā vēl sauli nav sagaidījusi un ir viegli sarāvusies. Aizmirsu vēl pieminēt velosipēdu, kurš saulē izklājies horizonāli.

Dienu pirms atgriešanās mājās, lai ko man arī piedāvātu darīt, varu saderēt, ka tik un tā tiks izlemts doties uz Guela parku. Tā vienkārši vajag. Uzkāpt kalnā, paskatīties uz pilsētu no augšas, kāpiena laikā izvēdināt domas un cauri parkam doties lejā Gracia rajona virzienā, lai portugāļu kafejnīcā A Casa Portuguesa pamielotos ar vārītā krēma bulciņu un sajustu padarīta darba sajūtu. Miers. Var braukt mājās.

Bet neko, vēl kalnā jāuzkāpj.

Lielisks slīpums. Līdz pusei var izmantot arī eskalatorus, bet kaut kādai spītībai pirms tās bulciņas taču jābūt. Vismaz jāmēģina.

Augšā viss līmenī. Pašbildes, neliela grūstīšanās, jo vietas maz, vēl pāris bilžu, nemitīgi mēģinot izvairīties no citu iekļūšanas savos kadros un ietrāpīšanās citu. Atšķirībā no citām reizēm, šoreiz varēja vairāk paskatīties uz visu no malas.

Ak, jā, nesezona darījusi savu. Viņi šobrīd rok. Uz platformas gan nelaiž par puscenu, lai arī puse no platformas norakta. Laikam viņi arī nav sīkumaini.

Kā jau teicu, ja kaut kā vairs nav, tad kaut kas noteikti ir vietā. Ja iepriekšējā reizē Gaudi pirmo māju klāja plēves un visādi aizslietņi, tad tagad tā ir vaļā un apskatāma. Ņemot vērā tās atrašanās vietu, tā (vēl) nav tik populāra kā centrā esošās un noteikti viesošanās tajā ir daudz patīkamāka.

Casa Vicens. Visskaistākā rūtiņu klade.

Vīrietis staidzina balodi.

Casa Vicens instagram konts.
Oficiālā mājas lapa: informācija par māju, apmeklējuma laikiem, biļešu cenām.

Te arī sānielā pieskaņots grafiti.

Ejam tālāk. Gracia jau gaida. Gaida un sagaida ar lācīšu ielu, kas sākas tieši aiz A Casa Portuguesa -> Carrer de les Guilleries.

Un šī ir tikai daļa, bet par lāču ielu atbildīgi Endzlab – The Bad Ass Bear Brand. Taisni vai žēl, ka viņu bodīte līdz janvārim slēgta.

Kad esat Gracia, iesaku tā arī līkumot pa ielām un izbaudīt visu, ko redzat. Ļauties tam, cik gudri izmantoti metāla priekškari, kas aizvērtā veidā kalpo kā vietas reklāma. Šīs durvis vēl nav izlēmušas, kurā pusē būt.

Telefona baterija elš un pūš no sajūsmas, jo gribas paņemt līdzi visu. VISU.

Pagājušajā gadā man ļoti iepatikās kāds ārkārtīgi smalks grafiti, kura tagad vairs nav, jo, kā zināms, idiotu pilna pasaule un tas tagad ir aizķēpāts. Par laimi šis mākslinieks ir ļoti čakls un izrotājis nevienu vien Barselonas ielu.

Ļoti iesaku ielūkoties mākslinieka instagram kontā – AXE COLOURS.

Šķiet, ka šai reizei būs gana. Ja pēc visiem šiem ikgadējiem stāstiem jums vēl negribas uz Barselonu un jūs jau neplānojat pavasari tur, nu nez, nez.. Ir laiks! Skat, kādu mieru pilsētas virsotnē var sastapt!

Lai silti!

Betona Barselona

Ja pirmajā viesošanās reizē (2015. gadā) pavērtu muti staigāju, pētot visas Barselonai tipiskās celtnes: o, kāda greznība, kāds smalkums, kāda detaļu niansētība, kāda bagātība, tad otrajā reizē jau galvu augšup cēlu retāk. Tikai tad, ja tiešām gadījās kas pārsteidzošs vai neredzēts. Fotogrāfēšanas mānija bija krietni samazinājusies un pavisam mierīgi varēja pievērsties kam citam.

“Pārsteidz mani, ja vari,” noskanēja galvā trešajā reizē. Ticiet vai nē, bet pārsteidza arī. Pārsteidza tāpēc, ka neko tādu nebiju gaidījusi. Braucot no Badalonas (Barselonas piepilsēta, varētu pat teikt, daļa), nebraucām ar metro mājās, bet izkāpām ātrāk. Sajūta kā kaut kādā nākotnē. Pat pamanījos pajokot, ka Nila slapjajā sapnītī par Skansti. Arhitekta maketā. Maketā, kurā kādam bijusi kāre uz asfaltu, betonu, stiklotām fasādēm, pāris kociņiem, vēlreiz asfaltu un ļoti minimālu daudzumu zaļās zonas. Ļoti. Vēl ielieciet pāris cilvēciņus tieši tā, kā tajos maketos. Vēl kādu velobraucēju, bet nepārspīlējiet ar daudzumu, tiešām, tikai kādu.

Šī bija zaļākā daļa, šķiet. Tālāk: asfalts, asfalts.

Šī bija zaļākā daļa, šķiet. Tālāk: asfalts, asfalts.

Gāju uz priekšu gar dabaszinātņu muzeju un pie sevis atkārtoju: tik daudz asfalta, tik daudz asfalta.

Sākumā nemaz nešķiet tik milzīga tā celtne, bet tad tur tas cilvēks kā mēraukla.

Sākumā nemaz nešķiet tik milzīga tā celtne (neiegāja kadrā), bet tad tur tas cilvēks kā mēraukla. Tāda nebeidzama kukaiņa sajūta.

Stikloti ielaidumi, kuros tiem augstajiem namiem spoguļoties.

Stikloti ielaidumi, kuros tiem augstajiem namiem spoguļoties.

Asfalts, asfalts, asfalts.

Asfalts, asfalts, asfalts.

Muzeja fasādē ieslēpti visādi smukumi. Tāda aizspogulija.

Muzeja fasādē ieslēpti visādi smukumi. Tāda aizspogulija.

Asfalts, asfalts.

Asfalts, asfalts.

Narcisu un pašpētnieku paradīze.

Narcisu un pašpētnieku paradīze. Pašbilžu fabrikas galvenā siena.

Arī viņš - pilnīgi viens.

Arī viņš – pilnīgi viens.

Daži arhitekta maketa kociņi.

Daži arhitekta maketa kociņi.

Kā šo visu atrast? Tas viss ietilpst Parc del Fòrum. Mājas lapa ir visnotaļ izsmeļošana un tajā pastāstīts, kas šajā milzu parkā notiek, kas izvietots, ko var darīt, ko apskatīt. Pašā apakšā arī parka plāns.
Parkā ir gan sava veida pludmale, veikošanas treniņiespējas, jahtu piestātne un osta, paveras dažādi iespaidīgi skati tālumā un šajā parkā notiek arī mūzikas festivāls Primavera Sound No 30. maija līdz 3. jūnijam, ja.

1 m dziļš baiseins, kur iemācīties savaldīt dēli, skatoties uz buru laivām.

1 m dziļš baiseins, kur iemācīties savaldīt dēli, skatoties uz buru laivām.

Bija arī viens drosminieks, kuram nesalst. "Kuram nesalst" saku, jo runā, ka, beidzoties septembrim, spāņiem sāk salt.

Bija arī viens drosminieks, kuram nesalst. “Kuram nesalst” saku, jo runā, ka, beidzoties septembrim, spāņiem sāk salt.

Noteikumi.

Noteikumi.

Kāpiens pa siera rituļiem.

Kāpiens pa siera rituļiem.

Ejam tālāk!

MILZĪGS 1,700 m² saules enerģijas panelis, kas esot kļuvis par vides aizsargāšanas apņemšanās apliecinājumu / simbolu.

MILZĪGS 1700 m² saules enerģijas panelis, kas esot kļuvis par vides aizsargāšanas apņemšanās apliecinājumu / simbolu.

Nav jau nekāda zivs, sērkociņu kasti mērogam nenoliksi. Viens cilvēciņš. Nē, divi.

Nav jau nekāda zivs, sērkociņu kasti mērogam nenoliksi. Viens cilvēciņš. Nē, divi.

Velobraucējs no maketa.

Velobraucējs no maketa.

Skats no platformas un pilsētas pusi.

Skats no platformas un pilsētas pusi.

Skrējējs un virziens uz dzelzs tiltu.

Skrējējs un virziens uz dzelzs tiltu.

Tilts.

Tilts.

Skats no tilta. Tā tālumā ar trīs torņiem esot elektrostacija.

Skats no tilta. Tā tālumā ar trīs torņiem esot elektrostacija.

Asfalts, asfalts, asfalts.

Asfalts, asfalts, asfalts.

Kur betons, tur sienas, kur sienas, tur Barselonā grafiti! Par godu Primavera Sound festivālam tapušie grafiti. Izbaudiet!

Nācās pieiet tuvāk, lai pārliecinātos, ka tiešām zīmēts.

Nācās pieiet tuvāk, lai pārliecinātos, ka tiešām zīmēts.

Tādas tur divas.

Tādas tur divas. Mākslinieks Cristian Blanxer.

Vēl citi darbi, kuru autorus gan neatminos, bet, pietuvinot bildi, tos var izlasīt.

Pirksti, kas grasās pacelt to krikumu.

Pirksti, kas grasās pacelt to krikumu.

Ļoti priecīga siena.

Ļoti priecīga siena.

Ļoti kolorīts duets

Ļoti kolorīts duets

Nu tā, lai vispār nav šaubu.

Nu tā, lai vispār nav šaubu.

Tāds ceļojums betonā un asfaltā. Tik iespaidīgs, tik milzīgs, ka nespēju par to nedomāt arī nākamajā dienā.

Apsveicu! Finišs!

Apsveicu! Finišs!

Lai silti!

Tā lidostu sajūta

Lidostās pārņem tā savādā sajūta.
Ne tā, ka palikt, ne tā, ka lidot prom, bet tad iekāp lidmašīnā un viss kļūst skaidrāks, jo esi izvēlējies un pat sāc gribēt, kaut kāds jau būtu izgudrojis teleportēšanās mašīnu. Sāc ilgoties pēc mājām, ikdienas pelēcīša, pēc “oi” piedodiet vietā.

Barselonā uzzināju par tādu kā pamošanās viedu: kādu pusstundu raksti uz lapas kaut ko, kas tobrīd galvā. Sākumā sanākot muļķības, bet vēlāk, kad māka ir rokā un pildspalvā, ejot raiti un teksts veidojoties pat pieklājīgs. Šis būs tāds teksts, nezinu, vai pieklājīgs, bet roka darīja savu, man plivinoties posmā Barselona – Rīga.

Ja kādam liekas, ka trotuārs nelīdzens ir tikai Valdemāra ielā, aizmirstiet, Barselona piesaka savu kandidatūru arī uz šūpojošajām flīzēm. Kad sametās kāja, piezagās doma, ka mēs pret svešo esam daudz iecietīgāki, izliekamies to neredzam un daudzus trūkumus tālienē pieņemam kā tās citas kultūras īpatnības. Sak, viņi tādi ir, tā tam jābūt, bet, ja nu kaut kas ir slikti, tas noteikti ir tikai mums.

Pirms jebkura lidojuma satraucos. Nē, man nav bail no lidošanas, man ir bail nokavēt. Iestrēgt kaut kur, palikt par ilgu. Nebūt laikā. Lai cik tas jocīgi nebūtu, šķiet, to mēdzu pārnest arī uz dzīvi, turpinu turēt sevī sajūtu, ka kaut ko tomēr esmu nokavējusi un nevis tāpēc, ka sēdēju satrēgumā, bet gan drīzāk tāpēc, ka neļāvu sev lidot. Lai kā tur būtu – lidojiet! Un izbaudiet galamērķi, kas drīzāk būs tikai pieturas nākamajam lidojumam.

Te nu mēs nonākam pie tā, kā nākas, ka tomēr atkal rakstu. Nevar taču nepastāstīt un neparādīt, ko atklāt un ieraudzīt Barselonā, lai arī tur jau viesojos trešo novembri pēc kārtas.

Visa šī sakarā aicinu tevi:

NĀC LĪDZI

IERAUGI

IZBAUDI

Lai silti!

Klejot. III daļa.

Līdzīgi kā ar fotokadriem, par kuriem zinu, ka tie nekur neaizbēgs, mēdzu noskatīt vietas, uz kurām gribu aizbraukt kaut kad vēlāk. Tieši tā notika ar Torņkalnu un grafiti, kurus ieraudzīju pa vilciena logu, braucot no Ķemeriem. Sajūta apmēram tāda pati, kā vērojot zvaigžņu lietu – mirklis aizsteidzas ātri, paspēj tikai pastiept roku un, strauji ievelkot elpu, pateikt: “Ah!” Jau toreiz galvā plānoju, kā aizbraukt ar velo, kā atrast noskatīto un kā tam visam vispār piekļūt.

Ceļojums uz Torņkalnu no centra sākās mazliet caur nekurieni. Mana vaina, es kārtējo reizi paļāvos uz maps.me karti un pat necentos pirms tam kaut ko vairāk papētīt. No sērijas – virzienu nojaušu, blandīties patīk, gan jau ceļabiedrs tikai pavīpsnās vai pavilks uz zoba un mēs visu atradīsim. Centrs, Salu tilts, laika zoba saēsts kaut kāds kanāla tilts, viegla pamestības sajūta, bedraina iela gar Piebalgas alus darītavu (Jelgavas iela) un viss pārējais uz čuju, ņuhu, bez poņas Torņkalna stacijas virzienā.

Sākumā noripinājām lejā pa tilta nepareizo pusi, konstatējām, ka stiept velo pāri sliedēm ir ne tikai muļķīgi, bet arī bīstami, tāpēc braucām vien atpakaļ un kā normāli cilvēki braucām lejā civilizēti, velosipēdus pieslēdzot pie sētas. Pārējais viss kā skolas laikā, kad klases žurnālā jāparakstās, ka ekskursijā uzvedīsies godīgi, iesi pāri ielai tikai tad, kad būs atļauts. Garām aiztraucās kārtējais vilciens, un kad viss bija noklusies, varēja doties uz noskatīto pusi, kurā atklājās šis.

Viens no personāžiem bija pārvērsts Hitlerā, attiecīgi dodot iespēju kādam sašust. Kā vēlāk noskaidroju instagramā, meklējot grafiti autorus, tas ir vēlāku laiku pieķēpājums. Sak, tie, kas māk, tie zīmē, kuriem nav talanta, tie piezīmē.

Tā, kā šis brauciens notika maijā, iespējams, tur paveras pavisam cits skats un jums ir lieliska iespēja pašiem to noskaidrot.

Svarīgi! Ja esat tikuši tik tālu, apskatiet arī pašu Torņkalna staciju. Ja jūsu ceļš uz mājām ved centra virzienā, tad iesaku braukt gar sliedēm un maršrutā iekļaut arī Latvijas Universitātes Dabaszinātņu Akadēmiskā centra ēku.

Par maz? Labi!
Visi ceļi ved uz Ro.. Abrenes ielu!
To, ka gandrīz visi autobusi brauc uz kaut kādu mistisku Abrenes ielu, būsiet taču pamanījuši, vai ne? Gadiem domāju, kur ellē ratā ir tā vieta! Iemaldījos. Nejauši. Nejauši gandrīz muzejā.

Ja ietrāpās vakarā, var vēl līdz nakts tirgum aizlaist un tad jau gan būs gana. Galva gan pilna, gan izvēdināta, kājas izkustinātas, vēders piepildīts. Mārtiņš Rītiņš nočūpstina “kas var būt labāks par šo” un visi apmierināti aizbrauc mājās.

Labu ceļavēju!

Klejot. II daļa.

Zini to ilūziju - ko nu stāstīšu, to taču zina visi un tur bijuši arī visi – promenāde! Nu kurš tad tur nav bijis, ne? Bet zini, ir tādi! Es taču sešus gadus nodzīvoju Daugavgrīvā, bet uz jūru aizgāju vien dažas reizes, lai gan kādam noteikti likās, ka to vien daru. Tāpēc var dzīvot gadiem Rīgā un tā līdz tai slavenajai promenādei neiztaisīties. Tagad ir īstais laiks!

Velo riepas piepumpēji?
Promenādes veloceliņš ir lielisks, satiksme pietiekami dzīva, bet, ja izvēlēsies savam braucienam rīta pusi, iespējams, ceļš nebūs nemitīgi ar kādu jādala, lai gan.. būšu samelojusies. Šis veloceliņš ir kā tāda skudru taka, pa kuru katrs nes savu nesamo uz mērķi.

Ceļš nav garš, lai arī kādi kilometri desmit, ainava priecē ar savu dažādību.
Pirms uzņemt ātrumu, nobrauc krastmalā tur tajā Spīķeru tunelī. Tā neko, ne?

IMG_5271_maza

Jā, tu pareizi saprati, esmu tur pabijusi dažādos gadalaikos un dienas stundās, lai noķertu dažādus brīžus, redzētu, kā viens skats mainās, mainoties gadalaikiem, apstākļiem un kadrā ienākot cilvēkiem. Nekas jauns, tāds mazais mirkļa kino.

Braucam tālāk.
Virzienā uz Salu tiltu kreisajā pusē var nopētīt visas mājas, kurās ļaudis dzīvo ar skaisto skatu uz Daugavu. Kā jau Ķibilds adrešu raidījumā teica, vajadzētu būt ekskluzīvam rajonam, ne? Bet nav. Tik daudz neizmantoto iespēju.

Kad nokļūsiet Ķengaragā, brauciens pa īstam tikai sāksies. Kas tur par dzīvību un rosību! Pensionāri nūjotāji, māmiņas ar ratiņiem, veco laiku tviteris uz soliņiem, bērnu un sportošanas laukumiņi, glutēna banda – gulbji un nebeidzams, ārkārtīgi labas kvalitātes celiņš, kurš tomēr beidzas tieši pie dārziņiem. Samelojos, kādu gabaliņu iestiepjas dziļāk. Labā ziņa, to turpina būvēt.

(Sūrā romantika vien telefonā saglabājusies.)

Ja ir dūša un nopietns velosipēds, var laist tālāk, nebaidoties no pļavām, kuras siedzas līdz padusēm (tas braucot), nesaprotamiem brikšņiem, dārziņu labirintiem, un nonākt Dārziņos, kur virmo kūrorta sajūtu cienīga dzīve. Lepnas mājas, relaksēti ļaudis peldvietās un ārpus tām. Tad jau cik tad tur līdz tam Rīgas HESam, bet par to citreiz.

Labu ceļavēju!

P.S. Šie ir iepriekšējo braucienu atstāsti. Ja gribas pavisam svaigos, tad jānāk instakilogramā – @knipinska. Ja nav drosmes sekot, var droši stalkot.

Klejot. I daļa.

Pilsētā klīst leģendas par to, kur esmu pazudusi, turklāt tās leģendas klīda jau pavasarī, krietni izblandoties apkārt pa visādām klaviatūram, izšūpojoties sarunās, kuras pavadītas ar kafijas smaržu, cepumu drupačām un dakšiņu iespiešanos (siera) kūku gabaliņos.

Jūsu fantāzijas lidojums ir iespaidīgs, vietumis ļoti klasisks. Lai tam dotu vēl lielāku vaļu, aicināšu jūs paklejot. Paklejot pa Rīgu, maldīties un apmalīties, sastapt savas bailes, domāt, kur tās pazudušas, iepazīt savu zinātkāri un ziņkāri, uzzināt, ka dzīvojat pilsētā, kas ir kas vairāk par jūgendstila ēkām, mūžīgajiem remontdarbiem, kafejnīcām, kurās joprojām pazniedz kafiju ar piena putās zīmētu ziedu.

Jums ir velo, man ir maršruts.
Virziens -> Mežapars. Nē, šoreiz sabiedriskajam transportam lieciet mieru. Sēdieties uz velo, izlaidiet loku cauri Lielajiem kapiem un dodieties uz Gaujas ielu, kur, šķērsojot Brasas stacijas pāreju, nonāksiet pie LMS Radošā kvartāla KOMBINĀTS MĀKSLA vārtiem.

Kā tagad atceros, jaunkundze no laukiem, tur strādājošajam tēlniekam pajautāju, vai te maz drīkst nākt. Vējš pats tos vārtus atpūta vaļā!

IMG_7713

Atšķirībā no tiem netalantīgu ļaužu ķēpājumiem, kuri “rotā” Rīgas namu sienas, šie darbi radīti apzināti un saskaņoti. Tāda atvērtā tipa galerija, kur lielformāta mākslas darbi piešķir dažai visnotaļ noplukušai un pamestai ēkai citu skanējumu.

IMG_4815

IMG_4605

Ja jums paveiksies, daba piespēlēs jūsu kadru ķeršanas brīdī, tos papildinot ar savām prasmēm – saules stariem, mākoņiem.

IMG_4683

Kopš abiem Barselonas braucieniem esmu pārvērtusies par grafiti mednieci, un katrs jauns atklājums tiek rūpīgi dokumentēts un noglabāts mapītē. Ja grib, tad var!

IMG_4609

IMG_4684

Padoms: dodoties uz visnotaļ vientuļām vietām, labāk paņemt līdzi sabiedroto vai vismaz cilvēku, kurš arī prot ātri skriet, jo nekad nevar zināt, ko sastapsiet savā noskatītajā mērķī. Atcereties, ka atklāt ir skaisti, bet domājiet par savu drošību, pārdrošību dažkārt labāk atsājot mājās.

Ja ar vienu maršrutu jums ir par maz, tad pavisam netālu no šīs vietas ir kāda cita.
Kad būsiet izstaigājušies pa Kombināta Māksla teritoriju, dodieties centra virzienā un nogriezieties uz Kliānu ielas, tālāk savu maršrutu turpinot līdz Brīvības ielai pāri VEF tiltam. Kad tiksiet pāri tiltam, griezieties Dominas virzienā un atrodiet VEF kvartālu. Jums paveiksies, ja pirms tam būs dūšīgi lijis, jo tur atklājas vesela Inception filmas cienīga pasaule.

IMG_5693

Iesākumam pietiks, vai ne?
Brauciet prātīgi, ņemiet līdzi sviestmaizes un pētiet.
Atklājumiem bagātu nedēļu!

557 dienas bez alkohola

Tas notika īsi pēc 2015. gada sagaidīšanas, kad pēc kārtējās pasēdēšanas vieglā reibonī nācu mājās. Tik ļoti kaitināja tas, ka reibst galva. Patiesībā tas kaitināja jau kopš tā brīža, kad dušā dabūju smadzeņu satricinājumu. Pieturiet zirgus, smīnētāji, tur nav pat puses no tā, ko jūs tikko uzbūrāt acu priekšā, jo dabūt ar dušas klausuli pa pakausi brīdī, kad tīrīju dušu, nekādi neuzzīmē ne romantisku, ne kaislīgu ainu.

Bija tā. Atšķirībā no tiem, kuri nākamajā rītā pēc ballītes vaidoši solās, ka nekad vairs, es tiešām pārstāju. Izlēmu un pārstāju, un ar manu pārstāšanu sākās tas, ko savu mūžu nebiju pieredzējusi. Nē, es nestāstīšu par brīnumainām pārvērtībām, jo tādu nebija. Izstāstīšu par to, kas man kā nedzērājam bija jānoklausās.

Šajā laikā nevienam (patiešām nevienam) tā arī nepateicu, ka alkohols ir slikti, ka dzert ir slikti, taču jautājumi un pārmetumi manā virzienā bira viens pēc otra:
- Tu esi slima?
- Tu lieto antibiotikas?
- Stāvoklī?
- Sektā kaut kādā iestājies?
- Eu nu bet tas taču ir tikai vīns? Dzersi? Tas neskaitās.
- Klau, beigsi māžoties? Nu kas tev ir?
- Tu nedzer, ej uz sporta zāli un vēl veselīgi ēd.. šausmas kaut kādas.

Pēc tam, kad biju paspējusi atkauties no viņu jautājumiem, skatieniem un pārmetumiem, viņi sāka pierast. Lai nevienu neapgrūtinātu, uz ballītēm ņēmu līdzi bezalkoholiskus dzērienus, jo dzert ūdeni ir garlaicīgi. Nopietni. Tēja? Nu cik var dzert tēju? Galva no rītiem nesāpēja, bet sāpēja brīžos, kad kārtīgi iereibušā pasākumā sēdēju skaidra kā pavasarī notīrīta loga rūts un centos sarunāties ar krietni sareibušajiem draugpaziņām. Tajās reizēs paspēju domās vismaz trīs reizes pabeigt to teikumu, kuru sareibusī paziņa knapi vēla pār lūpām, šūpojoties līdzi katram teikumam, it kā mēģinot to uz brīdi pieturēt.
Nē, nu godīgi, gandrīz visi viņi izskatījās nožēlojami. Mierināju sevi, ka stulbības, ja ļoti vajag, varu sadarīt arī skaidrā, tikai nu.. vienīgais attaisnojums būs stulbums, nevis kaut kāda velna dzira, kas būtu daudz vienkāršāk.

Kad viņi jau bija pieraduši, par mani sāka ne tikai parūpēties, bet tiku arī pie kāda komplimenta – man obligāti nav jādzer, jo tāpat esot normāla, lai gan kolēģi darba pasākumos mēdza izmest pa “viņa kļuva neinteresanta” frāzei. Lai jau, tas tik un tā bija par viņiem, nevis mani. Vairumam iedzeršana ļauj sevi un citus vieglāk pieņemt, apmēram tāpat kā savulaik klasesbiedrs, sadzēries jauniešu kluba izbraucienā uz Lietuvu, paziņoja, ka viņam šķitis, angļu valodas skolotāja ar viņu iepriekšējā vakarā būtu lepojusies. Alkohols valodu prasmes neattīsta, tikai nojauc to robežu, kur cilvēks nejūt, ka valodu neprot.

Tā tas vilkās līdz brīdim, kad man apnika, kad man sakārojās visas tās garšas. Apiņu rūgtumu, ko deva alus, tos smieklīgos garšu ceļojumus, kuri aprakstīti vīnu etiķetēs. Sasodīts, man beidzot gribējās pagaršot to oranžo dzērienu, kurš visas vasaras garumā katrā trešajā bildē tika atrādīts instagramā! Un finālā, man bija apnicis dzert ūdeni ar citronu, turklāt tik ļoti vilināja doma par brīvu izvēli, nevis ierobežojumiem, kurus pati sev biju uzlikusi.

Taču pēc tā pusotra gada sapratu, ka, ja kāds no jūsu draugiem ir izlēmis no kaut kā atteikties (un šo es pasaku arī sev), nebāzieties viņam ar tiem saviem jautājumiem un pārmetumiem, jo tie visi patiesībā ir par jums. Par jūsu nevarēšanu, negribēšanu un, iespējams, vājo raksturu atteikties no kāda visnotaļ kaitīga ieraduma, piemēram, ieraduma darīt sev pāri.

Priekā un lai silti!