Kni virtuve

love yourself more

Varbūt beidzot uz to Portugāli?

Ar “bija tā”, manuprāt, sākas visi tie stāsti, kuros gadījušās kādas ziepes un pavisam noteikti kaut kas nogājis greizi, taču, kas ļoti pozitīvi, beidzies veiksmīgi. Šis pavisam noteikti ir “bija tā” stāsts, kad, iecerējusi darināt kvadrātveida flīzīti, trijos naktī saķēru galvu, sev jautājot, ko esmu sadarījusi.

Viss sākās mierīgi, kas vēl trakāk, gāja gludi un likās, ka izdevies savaldīt balto krāsu, bet tad, krietni pēc pusnakts, nolēmu paeksperimentēt. Pff. Kur tas redzēts, ka baltā krāsa piedod eksperimentus? Nu kur?

Sēdēju naktī no sestdienas uz svētdienu un kasīju nost to, ko biju sadomājusi kvadrāta stūros salikt. “Kni, tu esi lose,” sev teicu, mēģinot vēl kaut ko saglābt, bet vēl vienu reizi ieskatoties pulkstenī, nolēmu beigt māžoties un kvadrātu apgraizīju līdz aplim. Līdz tam vidum, kas vēl bija neskarts un nesaķengāts. Būs aplis, ja šo sabojās, nebūs nekā.

Nolēmu novākt galdu, pārstāt uz sevi dusmoties un izdarīt to, ko vajadzēja darīt vēl tad, kad kvadrāta stūros nekas nebija saķēzīts, proti, beidzot iet gulēt.

Tas, ko tagad redzat bildē, latviešu valodā saucas nomierināšanās. Tieši to biju izdarījusi. Nomierinājusies un ļāvusi sev pabeigt iesākto. Turklāt ļoti labi pabeigt, pat ja tas paņēma lielāko daļu svētdienas, dažreiz labākais, ko varat izdarīt ar saviem darbiem, ir palikt malā un iet pagulēt. Tajā sagurumā var sastrādāt tikai muļķības.

To, kā darināti visi ziediņi un lapiņas, jūs jau zināt – ar adatu, skalpeli un asmeni, taču gribu pastāstīt par pašu ziloni. Nē, es joprojām pilnīgi neko nezīmēju. Šādu “zīmējumu” iespējams iegūt, līdz galam nesajaucot divas krāsas. Šajā reizē balto un zilo. Visgrūtākais uzdevums ir zināt, kad apstāties, bet zināt to nevar, to var tikai nojaust. Esmu patiesi priecīga, ka šajā reizē izdevās. Ja kāds lūgtu atkārtot, man būtu ilgi jāsmejas un beigās jāpasaka nē.

Ko no šī būs mācīties?
Esiet mierīgi vai vismaz mēģiniet saglabāt mieru. Ja var, atpūtieties. Dažreiz lietas nav iespējams labi izdarīt tikai tāpēc, ka pārāk ilgi uz tām skatāties un neredzat to, kas darāms.

Lai silti!

Rausītis un labirints

Jūsu idejas nebeidz pārsteigt!
Šajā reizē zilonis ar labirintu un rausīti, kurš no manas bērnības zināms kā pac-man. Rausītis no datorspēles, kurš staigāja pa labirintu, ēda dzeltenus punktiņus un centās izvairīties no krāsainiem ķēmiņiem.

Kad piekritu taisīt šo ziloni, neiedomājos, ka šis uzdevums būs tik piķerīgs: dabūt labirintu uz ziloņa, izveidot iespiedumu, vēlāk aizpildīt iedobes ar zaļas krāsas plastiku un finālā pievienot rausīti. Rausītis niķojās, deformējās un vairākas reizes tika nests uz ledusskapi, lai sacietētu un būtu vieglāk pārvietojams.

Kā skatos uz to, tā gribas pac-man uzspēlēt un paklausīties tajās skaņās, kas rodas, kad rausītis mielojas ar punktiem.

Lai jums forša diena!
Apēdiet ko gardu!

Patiesība ir jokā

Teiciens, ka katrā jokā daļa patiesības, būs dzirdēts, vai ne?
Te nu man jāatzīstas, ka par tematiem, kuriem īsti savas domas paust minstinos, mēdzu jokot, tādējādi pasakot, ko patiešām domāju. Dažreiz sanāk paskarbāk, bet ko padarīsi? Joka forma vismaz ļauj lavierēt.

Jūlijā gaidāmais festivāls LAMPA rīdziniekiem un pilsētas viesiem sarūpējis izstādi Rīgas ielās, 7 pamestu namu logos izvietojot Latvijas slavenāko karikatūristu darbus un “demonstrējot, ka nav vietu, kurās ir aizliegts domāt, runāt un jokot.”

Svētdienas rītā, baudot vienbūtību, nolēmu ar velo izlaist loku pa tukšo Rīgu, jo tieši tāda tā brīvdienu rītos ir – mierīga, klusa un ērti izbraucama.

Nedomājiet, ka cenšos jums nozagt pārsteigumu, jo šī būs vairāk ekskursija maniem ne Rīgas lasītājiem, lai arī viņiem mazliet tiek. Pārējie gan, ar velo, ar kājām, ejot vai skriešus, izstaigājiet līdz 2.jūlijam. Ticiet man, tur pa ceļam ir tik daudz ko redzēt un tā ir burvīga iespēja pilsētā uz brīdi sajusties kā viesim.

Karte.

Uzreiz atzīšos, ka divos no punktiem nebiju. Zundas dārzu izlaidu vējaino laikapstākļu dēļ, bet Līksnas ielu tā arī atrast neizdevās.

Miera iela, Māris Bišofs.

Pie šīs bildes gribētos aicināt noskatīties epizodi no filmas “Par ko runā vīrieši”, kur kungi cenšas izvēlēties gleznu modernās mākslas galerijā. Noskatieties visu, tās beigas, tās beigas!

Te vēl atgādinājums, esiet vērīgi, apskatiet apkārtni, jo, piemēram, pretējā ielas pusē var redzēt Miera ielas vasaras vēstnešus – kaktusus uz palodzes.

Bruņinieku iela 2, Gatis Šļūka.

Papriecājieties par blakus esošo māju un tās sienu, kura koši apgleznota.

Dzirnavu iela 30, Aivars Vilipsons.

Pa ceļam var apskatīt šo pamesto graustu, kas pamanās izcelties starp visādām jaunbūvēm.

Puškina iela 11, Harijs Grundmanis.

Tik izcila vide izvēlēta šiem darbiem!

Pirmo reizi redzēju Zinātņu akadēmiju no otras puses.

Gogoļa iela 4/6, Māris Subačs.

Un te es izkusu. Tik daudz darbu, parādīšu vien trīs.

Apceļojot šos objektus, nācās secināt, ka ir tik viegli atšķirt vietējos no viesiem. Vietējie skatās uz purngaliem, pēta ietvi, savukārt pilsētas viesu galvas visu laiku ir līmenī no acu augstuma un uz augšu. Kad bildēju darbus, cilvēki beidzot pacēla galvu augstāk, sak, ko tas skuķis tur ieraudzījis.

Tā, kā Līksnas ielu atrast neizdevās, izmetu vēl dažus lokus un papriecājos par Katoļu ielu. Pieņemsim, ka ar šo ielu mākslu kompensēšu neredzētos objektus.

Kad biju krietni izvizinājusies un nosalusi (vējš bija visnotaļ nežēlīgs), savu ceļojumu noslēdzu ar papriecāšanos par kādu Stabu ielas namu. Tur tuvāk Valmieras ielai ir tik daudz pērļu, tik daudz skatāmu ēku.

Paceliet galvu augstāk, esiet vērīgi, esiet dzirdīgi un redzīgi.

Lai silti un lai atklājumiem bagāts ceļojums pa Rīgu!

Uz dārzu

Atvaļinājums ir beidzies! Lai dzīvo atvaļinājums!
Tas tipiskais jautājums – nu, kā tad atpūties – izskanēja tik daudzas reizes, ka finālā pārgāju uz īso variantu, kas tautā zināms – nekā. Maija atvaļinājumi vienmēr ir mazliet par darbiem, par dzimšanas dienu, par iespējamu aizlaišanos no valsts, kas pēdējos gados gan izpaliek, pat ja lētās lidmašīnu biļetes uz Berlīni ir ārkārtīgi vilinošas. Atpūtīsies vasaras vakaros, brīvdienu rītos un tad vairāk rudenī, bet pagaidām – darbi, darbi, darbi.

Te viens tāds gadrīz vai pa taisno no dārza. Ar faktūrām, ar nojautām. Ko sagaršoji tu?

Katru no atvaļinājuma ziloņiem pavada stāsts, kuru līdz galam nemaz nedrīkstu stāstīt, jo nekad nevar zināt, kurš lasa, kā arī to, vai tā saņēmējs sevi neatšifrēs.

Tā jums secen paies šis stāsts, kā arī pagāja iepriekšējais un arī tā pelēkā ziloņa stāsts. Atceraties, to pelēko sazaļojušo? Lūk, to burvīgs vīrietis savai mīļotajai dzimšanas dienā sarūpēja, uz manu jautājumu par iespējamajām krāsām nobildējot mīļotās žaketīšu kolekciju. Man ārkārtīgi patīk cilvēku praktiskā pieeja stāstam par krāsām, tiesa gan, skapja saturu pa kluso vēl nebija bildējis neviens.

Tagad ir interesanti, ko par šo ziloni teiks tā saņēmēja un vai viņa tajā saskatīs to, ko dāvinātāja ir iecerējusi.

Veldzējošu otrdienu!

Botāniskais dārzs

Man ļoti patīk darināt šos ziloņus.
Tādus mazmazītiņos dārzus ar putniņu. Viss plaukst un zaļo tieši tā, kā tas notiek šobrīd. Visas tās ceriņu smaržas, viss tas, kas tik ļoti reibina, kairina un priecē. Tāds mazmazītiņš dārzs, kurš zaļos arī tad, kad viss sāks mainīt krāsu.

Atvaļinājums, kurā nekur nebraucu prom, man ļauj savu ikdienu iepazīt no citas puses. Paskatīties uz to visu tā, kā tas varētu būt. It kā pielaikot dzīvi tikai ar ziloņiem. Ziloņiem darba dienās. Atbilde ir pavisam īsa un nemainīga. Man patīk tās mūsu tikšanās brīvdienās, tas ierobežotais laiks, tās divas negulētās naktis, tā mazā ilgošanās pēc mūsu tikšanās brīžiem. Šos īpašos brīžus pārvērst ikdienā? Nu kam tas ir izdevīgi?

No rītiem saule trāpa tieši acīs. Tieši tik spilgti, cik trāpījis šim zilonim, izgaismojot vissīkākās detaļas, katrai iedobītei piešķirot savu ēnu, mirdzošo padarot vēl mirdzošāku.

Kad skatos uz šo ziloni, man ir patiess prieks par to burvīgo meiteni, kura to valkās un cik ļoti viņi viens otram piestāvēs.

Lai silti!

Pablo

Neatceros, vai esmu stāstījusi, bet tālajā sazin kurā gadā, kuru atceras vien retais, tapa pirmais Pikaso zilonis. Tā pēc sajūtām, taustoties, finālā zaudējot kādas sīksīkās detaļas, kuras aizstāju ar ūdens noturīgā marķiera svītriņām.

Darinot pirmo, nebiju ievērojusi vēl dažas svarīgas tehniskas lietas. Pat ja ziloni sagraizīju, skatoties no iepriekš darinātas izmēģinājuma skices, skicē nebiju iekļāvusi melnās svītriņas (ielaiduma vietas), kuras ziloni darīja lielāku savos izmēros. Pēc principa jau viss būtu pareizi, jo kas gan var būt nepareizi, darinot Pikaso ziloni? Vēlāk, liekot to kopā ar citiem uz audekla, nācās secināt, ka tas ir ne tikai deformēts, bet arī platāks, kā to patiesībā biju iecerējusi un kā man to vajadzētu. Kļūda bija tajā, ka no katras griezuma veitas nebiju nogriezusi šī ielaiduma daļu, jo, pat ja sarežģīti, ir ļoti vienkārši sagriezt, ielikt ielaidumus un sastiķēt kopā.

Pēc vairākām reizēm, kad esmu darinājusi Pikaso ziloņa melnos un melnbaltos variantus, ir pienācis brīdis krāsainajam. Daudz krāsainākam, kā bija tā pirmais brālis.

Ieva jau paspējusi sagādāt ziloni ne tikai sev, bet arī māsai, un, kā sena paruna vēsta, kur ir bijis viens, būs noteikti vēl viens. Kad viņa pajautāja uzdarināt šo deformēto ziloni un atļāva izpausties krāsās, pilnībā uzticoties un paļaujoties, man kārtējo reizi nācās atviegloti nopūsties, cik skaista ir iespēja strādāt ar tādiem cilvēkiem. Tu dari, es tev ticu.

Lai arī jūsu labajiem darbiem kāds tic!
Es ticu!

All is fine

Ko es daru šajās dienās?
Viss ir labi. Es taisu ziloņus.
Taisu un ļauju cilvēkiem piedzīvot to brīdi, kad tas ir viņu pirmais. Arī šis ar atvērtu grāmatu, grāmatu vākiem, tintnīcu un spalvu. Tekstu var izdomāt pats.

Šis ir tas zilonis, kura pabeigšanai vajadzēja otras dienas rītu, jo tā vienkārši gadās – sēžu, grozu tā un šā, neliekas kopā, bet otrā rītā viss sastājas savās vietās tik viegli, ka nevar saprast, kāpēc vispār tā bijis jāmokās. Grāmatas teksta risinājumu noskatīju Mākslas muzejā Miervalža Poļa izstādē. Likās, skat, tieši tā tas ir darāms, tā kā mazītiņas svītriņas, daudz, viena aiz otras.

Turiet acis plaši atvērtas. Tad var daudz ieraudzīt.
Jauna nedēļa, daudz jauna skatāmā.

Esiet burvīgi! Ir silts.