Kni virtuve

love yourself more

Sev!

Pēc tam, kad esmu parūpējusies par citiem, man tīri labi patīk parūpēties arī par sevi, turklāt, kā zināms, sev to labāko. Lai uzdarinātu vakardienas zilonim to plankumiņu joslu, man nācās apzināti sagatavot pārpalikumus, bet no kurienes radās tie?

Tekstūrplāksne un ar krāsu pāreju sagatavota plastika. Viss liekais nogriezts nost. Finālā – it kā vienkārša kaklarota un pogauskari ar optisko ilūziju.

Lai silti!

P.S. Un izdariet sev ko labu.

Vēl viens mežs

“Man, lūdzu, tādu zaļu, tikai citādāku,” ja godīgi, tā ir mana mīļākā tēma. Izaicinājums darināt to pašu, tikai pilnīgi citādāku.

Šim zilonim bija jātop tikai augustā, taču, ņemot vērā labvēlīgos laikapstākļus un nespēju prognozēt, kas tieši būs katrā no nedēļas nogalēm, kuras šodien ir, bet rīt var nebūt brīvas, nolēmu ķerties pie darba un, skatoties futbolu, lēnu garu padarīt to, kas darāms. Vislabāk man patīk tā sadaļa “skatoties futbolu”, jo vienā brīdī biju tik ļoti sanervozējusies, ka visu nācās nolikt malā. Turēt īkšķus, ar vienu acs kaktiņu skatīties, kā mana mīļākā futbola izlase sit pendeles, un taisīt ziloni – tas nav iespējams.

Viss beidzās laimīgi, Miera iela uzgavilēja, es atviegloti nopūtos un uzdarināju šo it kā vienkāršo, bet tik ļoti skaisto ziloni, kuram līdzi došu mazmazītiņus auskarus.

Darbi padarīti. Tiekamies vasarā! Laukā, kafejnīcās, velo izbraucienos, koncertos, izstādēs un muzejos. Tiekamies!

Lai silti!

Mandalu zilonis #17

No vēstules sākumā nevarēja saprast, vai nepieciešams uzdarināt mandalu ziloni, vai tomēr auskarus. Finālā izrādījās, ka abus. Ieskatoties kalendārā, bija skaidrs, ka, neskatoties uz tālo datumu, laika nav nemaz, turklāt āra temperatūra nav mana sabiedrotā.

Pirmajā mēģinājuma reizē nekas nesanāca, mazliet apvainojos uz sevi, nokrāmēju galdu un aizgāju gulēt. Otrajā reizē bija palicis tikai viens datums, kad darbu realizēt, kas vēl labi (lai maksimāli saņemtos), ārā bija negaiss. Debesis sparīgi mazgāja zemi, aiz sevis atstādamas atsvaidzinošu temperatūru. Atlika tikai atvērt logus, lai tas viss nāk iekšā, un ķerties pie darba. Viss mierīgi, futbols un zilonis. Līdz četriem rītā. Pārsteidzoši, cik ātri kļūst gaišs.

Auskariem izvēlējos pusi no mandalas, jo citādi tā nosedza visu aplīti, neatstājot vietu rozīgajam fonam, kuru tomēr prasījās. Kā es to zinu? Jo uztaisīju vienu tādu un izlēmu, ka otram nebūt. Jā, arī tā var. Nostrādāties un darba gaitā izlemt, kā vajadzētu darīt.

Ņemot vērā to, ka šis tomēr ir tāds cēls komplekts, auskariem sagādāju smalkāka metāla auskarāķus, kurus pielāgoju un pārlocīju pēc savām vajadzībām. Ja jūs zinātu, kā trīc rokas, satraucoties, ka tos sabojāšu. Viss izdevās un viss mierīgi. Kādam būs grezna dzimšanas diena!

Lai silti!

Vasaras režīmā: starp futbolu, ikdienu un karstumu

Nē, šī nebūs taisnošanās par to, ka te tā ļoti nekas nenotiek, jo mēs visi lieli cilvēki. Ne man jums, ne jums man par kaut ko jātaisnojas. Ir vasara, un, pat ja arī ir karsts un zināms, jūs radināti pie glaunas drēbes, neuzdrošinos ar ikdienas aprakstiņu lupatām jums vicināt gar acīm, lai kaut kā jūs atvēsinātu. Vasara ir tāds labs laiks (tas, ka līst, nenozīmē, ka ir slikts laiks) ļaut sev būt, turklāt labi būt. Būt attiecīgajā mirklī. Pilnībā. Lai to īstenotu, vakarus vajadzētu darīt brīvākus ne tikai darba dienās, arī brīvdienās, tāpēc, mīļie tējotāji un kafijotāji, ziloņi uz brīdi ies atvaļinājumā, lai varētu beidzot ļauties visām tām brīvdienām, kuras vairums no mums pazīst ar vārdiem “sestdiena” un “svētdiena”.

Ja nu tomēr kādam manis pietrūkst un kārojas kādu ironisku piezīmi un pastkarti, laipni lūgti instagramā. Ja negribas nākt pa atklāto, var noglabāt kādā mapītē un stalkot. Viss atkarīgs no drosmes un tehnoloģiju iespējām.

Cik ilgi ziloņi atpūtīsies?
Un vispār, kāpēc viņiem jāatpūšas, ja jau tik maz top? Pat ja šobrīd ārā ir tipiska Latvijas vasara, dzīvoklis pamanās uzsilt (te nu bija, teicu, ka netaisnošos) un strādāt ir grūti. Tas nerada ne sajūsmu, ne arī labpatiku, tāpēc šīs nedēļas ziloņi, kurus redzēsiet šeit rīt un parīt, tapuši negaisa laikā, kad pilsētas uzkarsētais gaiss tika mazliet atdzesēts.

Ņemot vērā to, ka rītdien būs tikai bildes un īss pastāsts, par to kā katrs zilonis tapis, manuprāt, jāiesilda jūs ar dažām bildēm no mūsu Jāņu velo brauciena pa Latgali. Lūk, arī ierosinājums – aizbrauciet šovasar turp!

Lai šis ieraksts ir nevis par to, kā jums te kādu brīdi kaut kā nebūs, bet gan par to, ko iespējams saņemt. Atliek tikai pašiem izvēlēties, kur un ar kādiem stāstiem brokastot.

Lai silti!

Varbūt beidzot uz to Portugāli?

Ar “bija tā”, manuprāt, sākas visi tie stāsti, kuros gadījušās kādas ziepes un pavisam noteikti kaut kas nogājis greizi, taču, kas ļoti pozitīvi, beidzies veiksmīgi. Šis pavisam noteikti ir “bija tā” stāsts, kad, iecerējusi darināt kvadrātveida flīzīti, trijos naktī saķēru galvu, sev jautājot, ko esmu sadarījusi.

Viss sākās mierīgi, kas vēl trakāk, gāja gludi un likās, ka izdevies savaldīt balto krāsu, bet tad, krietni pēc pusnakts, nolēmu paeksperimentēt. Pff. Kur tas redzēts, ka baltā krāsa piedod eksperimentus? Nu kur?

Sēdēju naktī no sestdienas uz svētdienu un kasīju nost to, ko biju sadomājusi kvadrāta stūros salikt. “Kni, tu esi lose,” sev teicu, mēģinot vēl kaut ko saglābt, bet vēl vienu reizi ieskatoties pulkstenī, nolēmu beigt māžoties un kvadrātu apgraizīju līdz aplim. Līdz tam vidum, kas vēl bija neskarts un nesaķengāts. Būs aplis, ja šo sabojās, nebūs nekā.

Nolēmu novākt galdu, pārstāt uz sevi dusmoties un izdarīt to, ko vajadzēja darīt vēl tad, kad kvadrāta stūros nekas nebija saķēzīts, proti, beidzot iet gulēt.

Tas, ko tagad redzat bildē, latviešu valodā saucas nomierināšanās. Tieši to biju izdarījusi. Nomierinājusies un ļāvusi sev pabeigt iesākto. Turklāt ļoti labi pabeigt, pat ja tas paņēma lielāko daļu svētdienas, dažreiz labākais, ko varat izdarīt ar saviem darbiem, ir palikt malā un iet pagulēt. Tajā sagurumā var sastrādāt tikai muļķības.

To, kā darināti visi ziediņi un lapiņas, jūs jau zināt – ar adatu, skalpeli un asmeni, taču gribu pastāstīt par pašu ziloni. Nē, es joprojām pilnīgi neko nezīmēju. Šādu “zīmējumu” iespējams iegūt, līdz galam nesajaucot divas krāsas. Šajā reizē balto un zilo. Visgrūtākais uzdevums ir zināt, kad apstāties, bet zināt to nevar, to var tikai nojaust. Esmu patiesi priecīga, ka šajā reizē izdevās. Ja kāds lūgtu atkārtot, man būtu ilgi jāsmejas un beigās jāpasaka nē.

Ko no šī būs mācīties?
Esiet mierīgi vai vismaz mēģiniet saglabāt mieru. Ja var, atpūtieties. Dažreiz lietas nav iespējams labi izdarīt tikai tāpēc, ka pārāk ilgi uz tām skatāties un neredzat to, kas darāms.

Lai silti!

Rausītis un labirints

Jūsu idejas nebeidz pārsteigt!
Šajā reizē zilonis ar labirintu un rausīti, kurš no manas bērnības zināms kā pac-man. Rausītis no datorspēles, kurš staigāja pa labirintu, ēda dzeltenus punktiņus un centās izvairīties no krāsainiem ķēmiņiem.

Kad piekritu taisīt šo ziloni, neiedomājos, ka šis uzdevums būs tik piķerīgs: dabūt labirintu uz ziloņa, izveidot iespiedumu, vēlāk aizpildīt iedobes ar zaļas krāsas plastiku un finālā pievienot rausīti. Rausītis niķojās, deformējās un vairākas reizes tika nests uz ledusskapi, lai sacietētu un būtu vieglāk pārvietojams.

Kā skatos uz to, tā gribas pac-man uzspēlēt un paklausīties tajās skaņās, kas rodas, kad rausītis mielojas ar punktiem.

Lai jums forša diena!
Apēdiet ko gardu!

Patiesība ir jokā

Teiciens, ka katrā jokā daļa patiesības, būs dzirdēts, vai ne?
Te nu man jāatzīstas, ka par tematiem, kuriem īsti savas domas paust minstinos, mēdzu jokot, tādējādi pasakot, ko patiešām domāju. Dažreiz sanāk paskarbāk, bet ko padarīsi? Joka forma vismaz ļauj lavierēt.

Jūlijā gaidāmais festivāls LAMPA rīdziniekiem un pilsētas viesiem sarūpējis izstādi Rīgas ielās, 7 pamestu namu logos izvietojot Latvijas slavenāko karikatūristu darbus un “demonstrējot, ka nav vietu, kurās ir aizliegts domāt, runāt un jokot.”

Svētdienas rītā, baudot vienbūtību, nolēmu ar velo izlaist loku pa tukšo Rīgu, jo tieši tāda tā brīvdienu rītos ir – mierīga, klusa un ērti izbraucama.

Nedomājiet, ka cenšos jums nozagt pārsteigumu, jo šī būs vairāk ekskursija maniem ne Rīgas lasītājiem, lai arī viņiem mazliet tiek. Pārējie gan, ar velo, ar kājām, ejot vai skriešus, izstaigājiet līdz 2.jūlijam. Ticiet man, tur pa ceļam ir tik daudz ko redzēt un tā ir burvīga iespēja pilsētā uz brīdi sajusties kā viesim.

Karte.

Uzreiz atzīšos, ka divos no punktiem nebiju. Zundas dārzu izlaidu vējaino laikapstākļu dēļ, bet Līksnas ielu tā arī atrast neizdevās.

Miera iela, Māris Bišofs.

Pie šīs bildes gribētos aicināt noskatīties epizodi no filmas “Par ko runā vīrieši”, kur kungi cenšas izvēlēties gleznu modernās mākslas galerijā. Noskatieties visu, tās beigas, tās beigas!

Te vēl atgādinājums, esiet vērīgi, apskatiet apkārtni, jo, piemēram, pretējā ielas pusē var redzēt Miera ielas vasaras vēstnešus – kaktusus uz palodzes.

Bruņinieku iela 2, Gatis Šļūka.

Papriecājieties par blakus esošo māju un tās sienu, kura koši apgleznota.

Dzirnavu iela 30, Aivars Vilipsons.

Pa ceļam var apskatīt šo pamesto graustu, kas pamanās izcelties starp visādām jaunbūvēm.

Puškina iela 11, Harijs Grundmanis.

Tik izcila vide izvēlēta šiem darbiem!

Pirmo reizi redzēju Zinātņu akadēmiju no otras puses.

Gogoļa iela 4/6, Māris Subačs.

Un te es izkusu. Tik daudz darbu, parādīšu vien trīs.

Apceļojot šos objektus, nācās secināt, ka ir tik viegli atšķirt vietējos no viesiem. Vietējie skatās uz purngaliem, pēta ietvi, savukārt pilsētas viesu galvas visu laiku ir līmenī no acu augstuma un uz augšu. Kad bildēju darbus, cilvēki beidzot pacēla galvu augstāk, sak, ko tas skuķis tur ieraudzījis.

Tā, kā Līksnas ielu atrast neizdevās, izmetu vēl dažus lokus un papriecājos par Katoļu ielu. Pieņemsim, ka ar šo ielu mākslu kompensēšu neredzētos objektus.

Kad biju krietni izvizinājusies un nosalusi (vējš bija visnotaļ nežēlīgs), savu ceļojumu noslēdzu ar papriecāšanos par kādu Stabu ielas namu. Tur tuvāk Valmieras ielai ir tik daudz pērļu, tik daudz skatāmu ēku.

Paceliet galvu augstāk, esiet vērīgi, esiet dzirdīgi un redzīgi.

Lai silti un lai atklājumiem bagāts ceļojums pa Rīgu!