Tajā vakarā, kad pēkšņi izdomāju, ka īsbrauciens kaut kur prom ir tieši tas, kas man būtu vajadzīgs, otrā galā pēc saņemtās svētības sekoja arī piebilde, ka sestdienas vakarā dosimies uz koncertu. Visu šo stāstu pavadīja attiecīgās norādes uz attiecīgo vietni, kurā pēkšņi izskanēja kaut kas tāds, ko es it kā nemēdzu klausīties. Sak, ja kaut kur skanētu, uzreiz prom neskrietu.. Kaut kas pilnīgi jauns.
OM ir grupa no Sanfrancisko un viņi spēlē sava veida meditatīvo smago metālu. Es pat nezinu, kā to citādāk nosaukt. Parokoties wikipedia, tur var atrast arī vārdus: stoner rock, psychedelic rock, doom metal, ambient, avant-garde metal. Tas viss pavisam noteikti der.
Kas vēl vairāk lika pasmaidīt un saprast, ka tas būs pavisam kas cits, ko jelkad esmu apmeklējusi, bija manu draugu ieteikums iegādāties īpašus, koncertiem paredzētus ausu aizbāžņus, jo brīžam varot būt par šerpu.
Telpā, kur puišu bija krietni vairāk kā meiteņu un gandrīz lielāko daļu no viņiem rotāja gari, patiešām skaisti un vijīgi mati (sak, tik daudz jēzuliņu vienuviet vēl nebija nācies redzēt), viss bija kā koncertos arī citās valstīs. Nepacietīgi ļaudis, kas periodiski vazājas riņķī, uzskata, ka bez alus koncerts ir tikai tāds puskoncerts un vispār.. Tā tendence visur iezīmējas vienāda. Kā smejos, teātrī cilvēkus pie vietas notur tikai tas, ka bufetē nedod alu. (Jā, mazliet pārspīlēju)
Grupā ir trīs dalībnieki: Al Cisneros (dūcējs un basģitārists), Emil Amos (bundzinieks) un Robert Lowe (klavieres, balss un visi citi atribūti).
Lieki piebilst, ka jau no pirmajām skaņām, pakāpieni, uz kuriem sēdējām, viegli vibrēja un tādējādi vibrēja arī viss ķermenis. Ticu, ka līdz pat matu galiem. Varētu likties, ka skaļa mūzika noturēs acis plaši atvērtas, bet ne. Meditatīvais skanējums viegli ļāva laisties tādā kā miegā un lēnām ritmā šupoties līdzi. Pirmo reizi redzēju, kā bundzinieks, pēc krietnas koncerta daļas nospēlēšanas, vienkārši atlaidās uz grīdas, lai atvilktu elpu.
Te pāris apšaubāmas kvalitātes bildes.
Lai skanīga piektdiena un lai silti!