Kni virtuve

love yourself more

Melnais ledus

Atceros to ziemu pirms dažiem gadiem, kad sniega bija maz, bet sals turējās, pārvēršot visas ūdens tilpnes melnas. Melns ledus ar sasalušiem gaisa burbulīšiem, bet pa virsu tam tiek dzenāts miltiem līdzīgs sniegs. Tajā ziemā mēs ar Spīganu iemēģinājām Ķīšezeru, un es viņai teicu, ka šitādu ziloni vajadzētu.

Tieši šo ziemu atcerējos, kad, veidojot pamatni kam citam, polimērmāls viegli ieplaisāja. Pēc tam jau es tam palīdzēju ne tikai ieplaisāt vēl vairāk, bet arī iegūt otru kārtu, kas imitētu smalko sniegu.

Vai šis būtu kāds ielūgums ziemai? Vēl ne. Vēl taču lapas jāgrābj, jādedzina, jātinas dūmos un vakarā mazliet jākaifo, par to, ka visas drēbes un mati piesūkušies ar dūmu smaržu.

Ceru, ka jūsu rudens ir košs. Lai silti!

Tev vajag vēl vienu suni

Es viņai teicu: “Spīgana, Tev vajag vēl vienu suni,” un joka pēc viņas pasūtījumam pieliku klāt arī rokassprādzi. Un ziloni. Nu tā. Vienkārši tāpat.

Tā nu sanācis, ka aiz mana slinkuma viss bija paspējis atzīmēties tikai feisbukā. Neņemiet ļaunā, labāk izdariet arī jūs kaut ko vienkārši tāpat.

Lai silti!

Acis mānās, ne?

Ja es kādam stāstīšu, ka man nav ērgļa acs un ka es patiesībā esmu kurmītis, retais ticēs, bet nu, kam dots tuvumā, tam atņemts tālumā. Lūk, bet te man viens neatrādīts darbs, kurš redzēts visādās variācijās, bet šādā vēl ne. Optiskās ilūzijas darbi man patīk ar to, ka, skatoties uz tiem, tomēr ir mazliet tā “kas pie velna” (angliski zināma kā WTF) sajūta. Mazliet.

Lai silti!

Mandalu zilonis #18

Nepagāja ne pāris gadi, kā viņi jau ir astoņpadsmit.
Sīciņi, detalizēti, katrs citādāks. Katrs ar savu mazo lielo mandalu viducī.

Kā zināms, mandalu ziloņi nav nekāda joka lieta. To darināšanai jāieplāno laiks, gandrīz vai jāieraksta kalendārā, ka tieši tajā nedēļas nogalē radības paredzētas tieši šim zilonim, kas vēl svarīgāk, pie noteiktā datuma arī jāpieturas, jo citādi atrunas atradīsies vienmēr. Un ar vienmēr es domāju, tiešām vienmēr.

Ja ir sagadījies, ka laika nav nemaz, tad darbus mēdzu sadalīt, proti, vienā nedēļas nogalē sagatavoju visu materiālu, atlasu attiecīgās krāsas plastiku un uztaisu krāsu pārejas, lai nākamajās brīvdienās varētu nodarboties ar kopā likšanas darbiem. Ar mandalu ziloņiem ir kā ar Džeimija Olivera piecpadsmit minūšu receptēm. Lai varētu pagatavot ēdienu piecpadsmit minūtēs, vismaz stundu pirms tam viss ir jāsagatavo. Lūk, ar ziloņiem tas process ir līdzīgs, taču krietni ilgāks. Šķiet, šis zilonis noskatījās pāris seriālu jaunākās sērijas, vienu filmu, tad paņēma pauzi un atļāva man aiziet pasportot, līdz finālā pievērsās Spotify izlasītes dziesmām.

Pār pārējo jūs paši jau zināt – lai silti! Lai apkure!

Kad kleita vēl top

Runā, ka kleita vēl neesot gatava. Kā vakardien iesmēju feisbukā, neko nezinu, savu darbiņu esmu padarījusi ar uzviju. Saku, ka ar uzviju, jo tā otru pusi jūs vēl tik drīz neredzēsiet. Man jāsaliek kopā.

Par visu pēc kārtas.
Tas būtu jocīgi, ja Spīgana ar savām rotu vēlmēm ietu pie kāda cita (kādam sakāpis galvā, hou hou hou). Nē nu, bet nopietni, pie kā gan vēl? Atnesa man auduma gabaliņu savādā krāsā, izstāstīja savu ideju, es pačīkstēju, ka joprojām nav normālu apročpogu metāla detaļu, uzelpoju, ka viss jāpadara līdz oktobrim un paliku to malā. Slinkums. Parasts slinkums, saulainas brīvdienas, ēdiens, sporta zāle, draugi, pļāpas, slinkums. Pārvarēju.

Sākšu ar to, ka pirmās tapa apročpogas. Samierinājāmies, ka labāku detaļu nebūs un ņēmām tādas, kāds ir. Pildījums pēc labākās sirdsapziņas un ar vairākiem mēģinājumiem, līdz sanāks tā, kā man gribas. Sutton slice tehnika.

Apročpogas pirmās, jo, kā zināms, kas tad tiem vīriešiem – uzvelc uzvalku un ej. Labu, īstā izmēra uzvalku. Un ej.

Ar tām dāmām ir sarežģītāk. Vismaz viņas pašas tā domā. Runā jau, ka tīri labi varot izlīdzēties arī ar vienu kleitu, tikai jāmaina aksesuāri. Kas attiecas uz aksesuāriem, tad šī ir tā reize, kad paveicās. Paveicās iegādāties skaistus, turklāt sudraba auskarāķus. Ticu, ka tur, kur pie tiem tiku, tādu vairs nav. Tas ir tipiski, kad izdodas iegādāties ko labu un kvalitatīvu.

Mazie pogauskari tai ausij, kuru Spīgana pamanījusies caurdurt vēl divās vietās.

Tagad tikai jāpabeidz tā otra puse un kāds no manis būs saņēmis vairāk, kā gribējis. Gadās arī tā. Un cik labi, ka gadās!

Varenu nedēļu un lai silti!

Čau, rudenī!

Nezinu, vai paspējāt sailgoties, vai arī pierast pie manas prombūtnes (mazliet ceru, ka tomēr pirmais), bet rudens ir klāt ne tikai ar miglu, lidojošām koku lapām un bagātīgu dārza ražu, bet arī ar mani un ziloņiem.

Par to, vai man izdosies te atstāt sarunas raisošas ziņas, vēl nezinu, jo joprojām ticu, ka ļoti daudz esmu paspējusi virtuvē pateikt, ka var mierīgi arī paklusēt un katru dzīves notikumu nekomentēt, taču, kas zina, nāks vēsāki vakari, vairāk pasēdēšanu, vairāk sarunu un stāsti noteikti uzradīsies paši.

Bet tagad gan pie ziloņiem!

Kaut kur redzēti, ne? Bet, ja cilvēkam vajag un gribas? Smieklīgākais visā pasākumā bija tas, ka līdz galam nemaz uzreiz nevarēju atcerēties, kā šī tipa ziloņus taisīju. Vai krikumiņus (ar nodomu veidotus pārpalikumus) saliku apzināti, vai vienkārši haotiski uzlasīju ar citu plastikas plāksni, tikai atceros, ka gala rezultāts man vienkārši sanāca. Sak, ja izgudrojat spēli, pierakstiet tās noteikumus, ja nu vēl kādu reizi gribēsiet to uzspēlēt?

Ja ziloņi ir trīs, tad skaidrs, ka visi pie viena cilvēka nedosies un kādam no jums būs iespēja papildināt savu kolekciju. Augšējie divi jau ir gandrīz ceļa jūtīs, bet tam trešajam, kuram tā kā lidojošas grāmatiņas krūtīs (sanāca ar atskaņām), vajag tava burvīgā un siltā džempera pīnīti, kurā ieķerties. Ja ļoti gribēsies, auskarus arī mēģināšu tev izdomāt. Kārtība ierastā: atstāj komentāru, raksti ziņu, zvani vai nāc ciemos, paņemot līdzi septiņpadsmit delfīnus. Ja gribēsies auskarus, tad vajadzēs kādu mailīti piemest klāt.

Bet tagad maģiskie vārdi – lai silti!

Sev!

Pēc tam, kad esmu parūpējusies par citiem, man tīri labi patīk parūpēties arī par sevi, turklāt, kā zināms, sev to labāko. Lai uzdarinātu vakardienas zilonim to plankumiņu joslu, man nācās apzināti sagatavot pārpalikumus, bet no kurienes radās tie?

Tekstūrplāksne un ar krāsu pāreju sagatavota plastika. Viss liekais nogriezts nost. Finālā – it kā vienkārša kaklarota un pogauskari ar optisko ilūziju.

Lai silti!

P.S. Un izdariet sev ko labu.