Kni virtuve

love yourself more

Es ieslēdzu istabā klusumu

Es ieslēdzu istabā klusumu.
Nē, patiesībā sanāk, ka izslēdzu mūziku, jo dziesmu izdziedātie vārdi maisījās kopā ar vārdiem, kurus mēģināju lasīt, galu galā atskārstot, ka esmu jau izlasījusi vairākas lappuses, bet pilnīgi neko neatceros. Nomainīju grāmatu.

Ieslēdzot klusumu istabā, biju pavērusi iespējumu ielu troksnim aizstāt iepriekšējo, kas bija nācis no datora. Kaut kur tālumā Brīvības ielu rībināja auto, lejā gar logiem aizripināja velosipēdi, radot to “tik-tik-tik-tik” skaņu, kāds ik pa laikam runāja, ar zināmu regularitāti atskanēja durvju signāls, kas bija aizlienēts no pūtvējiņiem un vēl, īsi pirms slēgšanas, skanēja piemājas veikala durvis. Pēkšņi atskanēja puišu balsis, kuras tikko bija sveicinājusi viena meiteņu. Apmainījušies nesaistošas koķetērijas frāzēm, kāds no puišiem palaida smieklus. Tādus, kas labāk derētu kādai kundzītei, tikai ne vīrietim. Tādus spalgus, tādus griezīgus. Tādus.. nekādus. Bet dažreiz tā ir, skaties uz cilvēku, bet viņa smiekli dzīvo atsevišķi no viņa smaida un vispār no ķermeņa, it kā būtu pielikta sveša fonogramma, smieklu pop iela. Nekas vairāk.

Gāja soļi, klaudzēja papēži, šļūca zandales un švīkstināja tramvajs. Klaudzēja durvis, atkal un atkal. Te vienā, te otrā ielas pusē. Mums bija atdoti daži vecie tramvaji, kas, it kā noilgojušies tieši pēc šī maršruta, grabināja jo sirsnīgāk.
Pat mušai, kas bija iesprūdusi starp logu un aizkaru, bija ko teikt. Iespējams, viņa apraudāja visas tās māsas, kuras šajā nedēļas nogalē bija gājušas bojā ziņkārīgo varoņu nāvē salvetes skavās.

Bet citādi viss bija pa vecam.
Atvaļinājums bija beidzies.
Ir beidzies.

Atvilktne: Vakara čuksti
  • Si saka:

    šitais čuksts pavilka uz skumju..

    02/06/2013 at 23:07

Leave a Reply