Ar gaidīšanu ir tāpat kā ar gribēšanu. Tās abas drīkst pastāvēt, bet labāk tās nepraktizēt, jo iespējams, tās var rezultēties ar vilšanos, kā visbiežāk arī notiek. Tā arī es deviņas reizes biju gaidījusi, katru reizi mazliet vīlusies, savākusi bungādiņās pašķībās notis, pārkliegtos vārdus un to dziesmu, kuru zināja visi, bet kura mani kaitināja. Kaitināja, jo viņi visi gaidīja tikai to, kamēr es katru reizi jutos kā Muse koncertā, dungojot līdzi visām dziesmām un gaidot “Uninteded”, turklāt skaidri apzinoties, ka tā nekad neskanēs, jo šo dziesmu grupa nedzied. Jau labu laiku nedzied, un vienīgais, ko var darīt, ir izlikties to nezinām. Jā, un turpināt gaidīt. Mazliet muļķīgi, zinu.
Atceros to brīdi, kā savaldīju smieklus, lai tie nepiepildītu visu biroju, izlasot ziņu par Baltās nakts pasākumu Latvijas Radio mājā. Tieši tā dziesma, tieši tā, kuru es gaidīju deviņus koncertus un solīju piedot visas šķībās notis, ja vien noskanēs tā. Tieši tā dziesma, par kuru kāds nosūtīja bezatbildes jautājumu, kāpēc nekad.. Tieši tā.
Kamēr Koelju fani pie sevis murmina par pasaules sadošanos rokās, es tikai nočukstu, ka tā sakritība. Tāda burvīga sakritība un viena dziesma sešu stundu garumā pārvēršas mantrā, kas periodiski izvilina smaidu, citu brīdī roka ir gatava notraukt asaru, bet pašā kulminācijā piedzīvo applausus (nevaru pierast pie jaunās rakstības ar vienu “p”) un pār lūpām izlaužas mūžīgais “atkārot”, kas šajā brīdī ir pat mazliet ironisks.
Vai tā ir kāda iekšējā sajūta, vai tiešām šajā reizē visas skaņas sastājās vienotā diedziņā, bet es nevarēju pārstāt klausīties, skaitīt to kā lūgšanu un ilgoties.
P.S. Un Lunde tik skaisti spēlēja klavieres.
Tas savukārt apstiprina to, ka pats labums grupās vienmēr pie bungām sēž.
