Kni virtuve

love yourself more

Stacijas ainiņas

Savulaik, kad man vēl nesirmojās mati… nu labi, es samelojos, tik ļoti sen tas nebija, bet mati gan nesirmojās, es izdevu kādu grāmatu. Vienā eksemplārā. Skaistos tumšzaļos vākos ar sudraba burtiem un to mazo lentīti, kura ir kā pieturzīme, tāds garš komats, kurš lien laukā no grāmatas, lai varētu redzēt, cik lasītājs tālu ticis. Katrs stāsts tika papildināts ar dziesmu, kas savukārt rezultējās ar to, ka, ja grāmata būtu bijusi filma, tad tai būtu bijis arī savs skaņu celiņš, vai vismaz tai klāt pievienotās mūzikas izlases noteikti sauktu par skaņu celiņu, taciņu vai ko tamlīdzīgu. Tad, lūk, te būs viens mazstāstiņš no šīs grāmatas.

Stāsts: Stacijas ainiņas
Muzikālais pavadījums: Guillemots “Annie, Let’s Not Wait” akustiskā versija

Vispār stacijas ir fascinējošas vietas.
Tās ir kā magnēti, kuri pievelk sabiedrības padibenes un dīvaiņus.
Stacija ir sinonīms vardarbībai, prostitūcijai, narkomānijai. Lidostās tā nav. Lidostas ir tādas pašas sabiedriskas telpas, kas ir kā starpposms kādam ceļam, taču tās ir spējušas pulcēt nosacīti sabiedrības augstākos slāņus. Iemeslu tur ir vesela rinda, un es vismaz daļu varētu uzskaitīt, bet neesmu jau sociologs, tāpēc to nedarīšu.


Mani vakar fascinēja kas cits – cilvēku kvantumi, kuri, atrodoties stacijā, kaut ko ēda. Resna nēģeriete, kas nevīžīgi stūma mutē kebabu un baltā tsadziki mērce krita lielām pilēm uz tumši sarkanās stacijas flīžu grīdas, indiešu ģimenīte, kura sastāvēja no aptuveni 50 gadus veca vīrieša, 20 gadus vecas sievietes un sīka puikas ratiņos, kuri visi pa kārtai laizīja vienu saldējumu un deva to viens otram kā tādu olimpisko lāpu. Pilnīgs narkomāns, kurš šausmīgi ātri pārvietojās ar frī kartupeļu turzu rokās, no kuras ik pa 5 metriem izbira kāds kartupelis. Nu gluži kā pasakā par Ansīti un Grietiņu. Piedzērušies vācieši ar desiņām rokās un sinepju notraipītām ūsām. 
Vienu brīdi man jau šķita, ka viņi visi kā sarunājuši gribēja mani vienkārši izāzēt – lai tas muļķis paskatās, bet likās, ka katram piektajam rokās bija kaut kas ēdams, kas savukārt nozīmēja, ka to āzētāju būtu par daudz. Un kā, kā es varēju aizmirst par makdonaldu, no kura ik pa laikam izspruka kāds apaļīgs tīnis ar papīra kolas glāzi rokās.

Stacija ir ne tikai dīvaiņu saieta punkts, bet arī centrālais pilsētas baroklis. Visur un vienmēr.

Atvilktne: No arhīviem
  • E. saka:

    Nez, man tā ēšana stacijās vienmēr ir šķebinājusi. :-/ Laikam tieši tāpēc, ka publika tāda visāda, smakas visādas, skati visādi, nemāku distancēties no tā visa, lai paēstu. Bet ēšana man bauda…

    27/06/2012 at 21:28
  • Kni saka:

    Tieši šādu skatu dēļ vienmēr eju ar līkumu stacijai un maksimāli cenšos no tā visa izvairīties. Nezinu, vai man tas ir iestāstīts, vai tā tiešām ir, bet tā sajūta tur vienmēr tāda neomulīga un liekas, ka visas pasaules pabiras salasījušās tur uz saietu. Autoosta vēl varētu sacensties ar savu sajūtu.

    27/06/2012 at 22:07
    • Lasītāja saka:

      Oi, tas gan mīļi teikts. Dīvaiņi un pabiras…
      Staciju apmeklē tie, kas uz savu galamērķi vēl var nokļūt ar vilcienu. Trūcīgos drīzāk jāmeklē tur, kur gurķu dīlere. Biļetes, ziniet, sen vairs nav lētas.
      Ja par ēšanu: tā nu tas ir, ka stacijās cilvēki mēdz nonākt izsalkuši, jo vienkārši sen nav dabūjuši paēst. Rīgas Centrālajā stacijā belašus, ja pacenšas, droši vien var atrast, bet vieglāk būs uzēst kādu “Salas” kūku vai emīlgustaffšokolādi, ja gribas pa smalko. Kā Lasītāja piebildīšu, ka tur ir arī divas grāmatnīcas.
      “Stokmann” tika uzcelts, neievērojot Aizsargjoslu likumu un ar Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju saskaņoto projektu, tur vispār nevajadzētu iepirkties, bet cilvēki tomēr to dara un pēc tam mierīgu sirdi brauc mājās. Ar vilcienu.

      28/06/2012 at 09:03
      • Kni saka:

        Nevajag izraut vārdus no konteksta, jo, pat ja stacijā ir divas grāmatnīcas (kas to nepadara par gaismas pili), es vienmēr redzu to, ko redzu. Nošņurkušus vīriešus treniņbiksēs, čigānietes ar parpalām, rumāņu ubagus utt. Jā, es arī braucu ar vilcienu, taču tos mirkļus, kas man jāpavada stacijā (vai braucot ar autobusu – autoostā), es cenšos padarīt īsākus, jo man ir netīkami tajā vidē.
        Un ne visi zina par to, ko pārkāpjot, uzcelts Stockmann.

        28/06/2012 at 19:20
  • E. saka:

    belaši :D – ar kaķa vai suņa gaļu?

    27/06/2012 at 22:37
  • Dana saka:

    Pats labākais pāris metrus tālāk, blakus ir Stockmann, kurš ir pārticības un pieklājības oreolā ieskauts un ir pilnīgi pretējs stacijai. Un šo divu iestādījumu apmeklētāji nekad nesamaisās kopā :D

    27/06/2012 at 23:12
    • Kni saka:

      Es teiktu, ka šīs abas plūsmas slīd viena otrai garām, viena otru neskarot.. turklāt tagad taču vairs nav tās gājēju pārejas, jāizmanto tunelis.

      27/06/2012 at 23:39
  • Mēnessmeitēns saka:

    Mani fascinēja skats Londonas vilcienu stacijā ( London Victoria ), kad dzīvoju UK. Reiz par to arī rakstīju blogā… Parasti braucu no Mančeteras uz Londonu ar autobusu un vienmēr pēc darba. Ceļš pats par sevi ir 5h garumā. Bet, Londona nebija mans galamērķis. Man bija jānokļūst pilsētā ar nosaukumu Maidstone. Tādēļ no Victoria Bus station devos kājām (netālu abas atrodas) uz London Victoria station.
    Pēdējais vilciens ar kuru varēju nokļūt iekš Maidstone no Londonas devās 00:07, es parasti biju 40 min pirs šī vilciena. Nu lūk, iegādājos biļeti un devos uz vietu kur cilvēki paceltu galvu raugās ekrānā, gluži kā pielūgsmes objektā, iespējāms tiešī tādām acīm grieķi tālā pagātnē skatījās uz Olimpa Dieviem. Jo tieši šīs ekrāns gluži kā Dievi lēma Tavu likteni, manā gadījumā tika lemts liktenīgais perons uz kuru man jādodas, lai iekāptu pareizā vilcienā.
    Pacēlu acis, vēl perons nebija parādīts, nolaidu acis, paskatījos u telefonu un tad pa labi. Man apkārt bija vairāki desmiti cilvēku, visi kā piekalti skatījās pie sienas esošā ekrānā un paralēli stūķēja mutē mc’donalds pārtiku vai arī Anglijai raksturīgos trīstiura “Sandwichus”. Un, mans pulkstenis radija gandrīz pusnakti. Un nebija tā, kā tikai pāris no šiem cilvēkiem ēda, ēda vismaz 95% no apkārtesošajiem. Un vēl, arī vilcienā gadījās diezgan daudz cilcēku, kuri ēda, daudz ēda… Lūk…
    Mūsu stacija nav tik traka, ja tā padomā…

    04/07/2012 at 00:35

Leave a Reply