Kni virtuve

love yourself more

Atmiņa

Tā bija parasta diena. Labi, gandrīz parasta.
Ap pusdienas laiku izsalkums dzina mājās un vienīgais veids, kā nokļūt turp un laikā paspēt atpakaļ, bija velosipēds. Pusdienas mājās bija kļuvušas par tādu kā sava veida rituālu, proti, iespēju izkustēties, iespēju tikt ārpus biroja un iespēja ēst ēdienu, ko biju pagatavojusi pati.

Mazlietiņ kāvējos, precīzāk, laika bija tieši tik, lai atgrieztos laikā, bet kaut kas mani apstādināja. Jau grasījos atslēgt lejā pieslēgto velosipēdu, kad ieraudzīju, ka tā bagāžnieku rotā viena lizante.

Un te ir tas brīdis, kad apzinos, ka daudzi mani nesapratīs. Nē, es nepriecājos, pat ja lizantes ir vieni no maniem mīļākajiem ziediem, pirmais, par ko iedomājos, es jau tā kavēju, bet tagad vēl jāiet atpakaļ augšā un nu ir skaidrs, ka es patiešām nokavēšu. Paldies! Man patiešām patīk ziedi, vienmēr ir patikuši, tikai ne anonīmi, jo tas vienmēr raisa sajūtu, ka tas ir kāds negadījums vai vismaz pārpratums.
Atsāju ziedu piemājas kafejnīcā, soloties tam ierasties pakaļ vakarā.

Lai kaut kādā veidā pabarotu savu daļu “Amēlijas”, kas manī mita, pēc darba nolēmu apciemot piemājas veikalu, jo skaidri zināju, zieds ieradies tieši no turienes. Kā? Tieši pirms divām nedēļām sev tur iegādāju tieši tādas pašas, tikai veselu klēpi un papildinātu ar smildziņām.

Savu stāstu iesāku ar “brīdinājumu”, ka mani jautājumi varētu likties muļķīgi, uz ko pārdevēja tikai smaidīja. Atstāstīju pusdienu stāstu un pretī uzreiz saņēmu: “Rozā lizante, vai ne? Jā, es atceros. Sākotnēji viņš skatījās uz rozēm (šis mazliet mierināja, tātad tas nebija pilnīgs pārpratums), taču vēlāk izvēlējās lizanti. Es atceros, kā viņš izvēlējās to ziedu. (kā nu neatcerēsies, tā maliņā noliktas, turklāt netipiska izvēle)”

Kas smieklīgākais, tieši te arī viss “es atceros” beidzas, jo vairāk viņa neatcerējās neko. Visi mani jautājumi par kādām iespējamām pazīmēm saņēma vienu vienīgu atbildi: “Es patiešām neatceros.. nepievērsu tam uzmanību.” Jo pārliecinošāks bija mans jautājums, jo vieglāk viņa to pieņēma par iespējamu atbildi.

Lūk, ņemot vērā, ka daļa no jums šo stāstu jau zina, tad šeit to pavērsīšu citā gultnē. Nē, es joprojām nezinu, kurš tas bija, un kaut kā tam vairs nav nozīmes, jo mani interesē kas cits, proti, cik neparasti ir tas, ko cilvēks atceras. Tā selektīvā atmiņa. Brīdī, kad iztaujāju puķu pārdevēju, šķita, ka viņa varētu atbildēt, visus ziedu nosaukumus nosaucot latīniski, tikai ne to, kā izskatījās cilvēks, kas tās iegādājās. Sak, ja būtu bijis oranžs krekls un zaļas bikses, tad gan.

Tieši tas atmiņas fakts šajā stāstā liekas visinteresantākais. Tieši tas, ka viņa atceras ziedus un to, ka cilvēks bijs garāks par viņu. Kā nu ne, viņa taču ir vēl mazāka auguma par mani. Cilvēka uztvere ir tik brīnišķīgs mehānisms, kurš ikdienu padara interesantāku, bet manu stāstu – neatklātu.

Lai silti!

P.S. Kad viendien Kalnciemielā pie manis pienāca kāda ārkārtīgi smaidīga jaunkundze un jautāja to sakrālo jautājumu, uz kuru gandrīz vienmēr varu atbildēt ar “nē”, proti, vai Tu mani atceries? Skatījos vērīgi, bet nē. Tas kaunpilnais brīdis. Nē. Bet tad viņa pagrieza pret mani ausu ļipiņu, kurā šūpjās auskari ar Om ziloņiem. Bet skaidrs, ka atceros! Inese! Lūk, tā arī es jūs atceros, pēc ziloņiem.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • SaulesPoga saka:

    Awwww.. Man, kā vecai muļķei, liekas ļoti romantiski. Slepenais pielūdzējs? Gandrīz kā kino.

    12/09/2013 at 10:19
  • Gicha saka:

    Man arī patīk tas pielūdzējs, eh, ja man tā būtu, lidotu metru virs zemes… un, iespējams, ka es pat negribētu zināt, kurš tas, lai nav vilšanās…
    Bet par Tavu atmiņu neatcerēties cilvēku sejas gan brīnos, šķiet, ka tieši Tu pamanīji mani kādu rītu parciņā, kaut redzējusi biji tikai vienreiz.

    12/09/2013 at 12:29
    • Kni saka:

      Tikai neapvainojies. Tas tāpēc, ka Tu precējusies un Tev ir divi bērni :D Šāds draisks solis būtu pat svētīgs. :)

      Bet citādi pirmajā reizē mēs taču diezgan ilgi sarunājāmies.. skaidra lieta, ka atcerējos, turklāt Tu biji atstājusi tādu nospiedumu pagātnē :D Citādi patiešām slikti atceros sejas, vai arī atceros sejas, bet neatceros vārdus.

      12/09/2013 at 22:04
  • Čurkstiņa saka:

    Eh, cik nav gadījies, ka man pasaka, ka es lepna vai iedomīga, jo neatceros sejas, neatceros, kas mugurā…
    Bet pielūdzējs- tas tiešām tik romantiski un – es ar tā gribētu! To draisko soli :D

    12/09/2013 at 22:37
    • Kni saka:

      Nu re, gadās taču!
      Bet par pielūdzēju.. man domāt, ka tas tāds ampelēšanās joks un nekāda pielūdzēja tur nav :) Vismaz jautri. Tas gan.

      12/09/2013 at 23:04
  • Mēnessmeitēns saka:

    A man ir gluži otrādi, es atceros sejas un to, kur cilvēku esmu satikusi, bet diemžēl neatceros nedz vārdu, nedz to, ka solīju atrast kādu draugos! :D Tagad es šādus solījumus nedodu, jo nu jau ir mēnesis un viena diena, kopš manis nav sociālajos tīklos! :)

    13/09/2013 at 01:25
    • Kni saka:

      Es tak saku, tā atmiņa ir viena varena lieta. :)

      13/09/2013 at 07:54

Leave a Reply