Atmiņa

Tā bija parasta diena. Labi, gandrīz parasta.
Ap pusdienas laiku izsalkums dzina mājās un vienīgais veids, kā nokļūt turp un laikā paspēt atpakaļ, bija velosipēds. Pusdienas mājās bija kļuvušas par tādu kā sava veida rituālu, proti, iespēju izkustēties, iespēju tikt ārpus biroja un iespēja ēst ēdienu, ko biju pagatavojusi pati.

Mazlietiņ kāvējos, precīzāk, laika bija tieši tik, lai atgrieztos laikā, bet kaut kas mani apstādināja. Jau grasījos atslēgt lejā pieslēgto velosipēdu, kad ieraudzīju, ka tā bagāžnieku rotā viena lizante.

Un te ir tas brīdis, kad apzinos, ka daudzi mani nesapratīs. Nē, es nepriecājos, pat ja lizantes ir vieni no maniem mīļākajiem ziediem, pirmais, par ko iedomājos, es jau tā kavēju, bet tagad vēl jāiet atpakaļ augšā un nu ir skaidrs, ka es patiešām nokavēšu. Paldies! Man patiešām patīk ziedi, vienmēr ir patikuši, tikai ne anonīmi, jo tas vienmēr raisa sajūtu, ka tas ir kāds negadījums vai vismaz pārpratums.
Atsāju ziedu piemājas kafejnīcā, soloties tam ierasties pakaļ vakarā.

Lai kaut kādā veidā pabarotu savu daļu “Amēlijas”, kas manī mita, pēc darba nolēmu apciemot piemājas veikalu, jo skaidri zināju, zieds ieradies tieši no turienes. Kā? Tieši pirms divām nedēļām sev tur iegādāju tieši tādas pašas, tikai veselu klēpi un papildinātu ar smildziņām.

Savu stāstu iesāku ar “brīdinājumu”, ka mani jautājumi varētu likties muļķīgi, uz ko pārdevēja tikai smaidīja. Atstāstīju pusdienu stāstu un pretī uzreiz saņēmu: “Rozā lizante, vai ne? Jā, es atceros. Sākotnēji viņš skatījās uz rozēm (šis mazliet mierināja, tātad tas nebija pilnīgs pārpratums), taču vēlāk izvēlējās lizanti. Es atceros, kā viņš izvēlējās to ziedu. (kā nu neatcerēsies, tā maliņā noliktas, turklāt netipiska izvēle)”

Kas smieklīgākais, tieši te arī viss “es atceros” beidzas, jo vairāk viņa neatcerējās neko. Visi mani jautājumi par kādām iespējamām pazīmēm saņēma vienu vienīgu atbildi: “Es patiešām neatceros.. nepievērsu tam uzmanību.” Jo pārliecinošāks bija mans jautājums, jo vieglāk viņa to pieņēma par iespējamu atbildi.

Lūk, ņemot vērā, ka daļa no jums šo stāstu jau zina, tad šeit to pavērsīšu citā gultnē. Nē, es joprojām nezinu, kurš tas bija, un kaut kā tam vairs nav nozīmes, jo mani interesē kas cits, proti, cik neparasti ir tas, ko cilvēks atceras. Tā selektīvā atmiņa. Brīdī, kad iztaujāju puķu pārdevēju, šķita, ka viņa varētu atbildēt, visus ziedu nosaukumus nosaucot latīniski, tikai ne to, kā izskatījās cilvēks, kas tās iegādājās. Sak, ja būtu bijis oranžs krekls un zaļas bikses, tad gan.

Tieši tas atmiņas fakts šajā stāstā liekas visinteresantākais. Tieši tas, ka viņa atceras ziedus un to, ka cilvēks bijs garāks par viņu. Kā nu ne, viņa taču ir vēl mazāka auguma par mani. Cilvēka uztvere ir tik brīnišķīgs mehānisms, kurš ikdienu padara interesantāku, bet manu stāstu – neatklātu.

Lai silti!

P.S. Kad viendien Kalnciemielā pie manis pienāca kāda ārkārtīgi smaidīga jaunkundze un jautāja to sakrālo jautājumu, uz kuru gandrīz vienmēr varu atbildēt ar “nē”, proti, vai Tu mani atceries? Skatījos vērīgi, bet nē. Tas kaunpilnais brīdis. Nē. Bet tad viņa pagrieza pret mani ausu ļipiņu, kurā šūpjās auskari ar Om ziloņiem. Bet skaidrs, ka atceros! Inese! Lūk, tā arī es jūs atceros, pēc ziloņiem.