Viss būtu labi, ja nebūtu jāēd!
Nē, nebīstieties, to es neesmu teikusi. To teica kāda, kuru mistiskā kārtā būtu gatava atteikties no vienas no lielākajām baudām, kas varētu konkurēt ar mīlēšanos. Kā var atteikties no ēdiena? No maizītes, kas grauzdēta uz pannas, no tomātu krēmzupas ar svaiga bazilika lapiņām, no sulīga gaļas gabala, no dažādos veidos pagatavotām zivīm, salātiem, kas pārlieti ar olīveļļu un pakaisīti ar svaigi maltiem pipariem, drusciņu sāls.. mazsālītie gurķi, aukstā zupa (kā par šo iedomājos, man jau tek siekala), krāsnī cepti dārzeņi un kartupeļi sagriezti gabaliņos, pasta saldkrējuma mērcē ar parmezānu.. vispār, jo vairāk domāju, vai vairāk sāk kņudināt vēderā. Nu kā var atteikties no kā tāda? No krēma brulē ar kraukšķīgo cukura kamzolīti, saldējuma visos veidos..
Ja gribat kādu dienu pavedināt Kni, dariet to ar ēdienu. Man mīlestība iet caur vēderu. Ja neprotat ar ēdienu, dariet to ar smaržām :D Nesanāk arī tas.. ak, tad cerību nekādu :D Ja nav humora izjūtas, cerību nekādu :D
Es dzenu te jokus, bet vispār kopš sāku regulāri iet uz zāli, es ēdu dubultā.
Esmu visu pavāru sapnis – veselīgi ēdoša sieviete. Gar šķīvi neknakstos, baudpilni ēdu.
Vai tikai rītdien nevajadzētu sevi iepriecināt? Kur?
Un tagad mēģinās pagarināt vakaru!
“Nu kā var atteikties no kā tāda?” Var! Brīdī, kad ieskatos spogulī, un konstatēju – johai, man ir gurni. Un daudz! :D
Lai Tev krāsnī ceptu kartupelīšu sapņi :D
Zini, kā man joki sanāca ar šito te sportistes apetīti?
Kamēr sportoju un ēdu, tikmēr viss forši.. Garšīgi un nekaitīgi.. Un ēdu es labi! Gandrīz jebko.. :)
Uz brīdi vajadzēja paceļot uz Vidusjūras pusi.. Sportošana tur pamaza sanāca, tomēr apetīte nekur nebija pazudusi.. Picas, pasta un portugāļu kūkas gāja iekšā griezdamies.. (it sevišķi, kad par to nav jāmaksā pašai.. Ehh, latvietes negausība.. ) :D
Mājās atbraucot vairs īsti drēbes neder un svari rāda dīvainus ciparus..
Ui, kā tad sabijos.. Un uz sporta klubu aizskrēju..
Jo – neēst? Nu nē..
Šo es ļoti labi saprotu, tikai man bija cita situācija. Toreiz, kad satraukums noēda nost no manis 7 kīlo un es sāku ēst visu, ko citu reizi neēstu, jo labumā taču negāja. M-tempļa restorāns, kūkas un bulkas.. vienā mirklī stress beidzās, bet es vēl kādu laiku ēdu no sirds :D Glītie šaurie visvisvisvisšaurākie svārki, iegādāti bada laikos negāja ciet :D Tagad protams atkal sāk derēt, tāpēc viss ar prātu un eiforija jābremzē.
BET tā kā man patīk ēst, tad es labāk eju uz zāli, bet uz M-tempļa restorānu gan nav sen būts un labi vien ka tā, lai gan bija ideja tur uzrīkot ballīti. Ar visu klaunu :D
“saldējuma visos veidos..”… njā, no tā nevar gan atteikties :)
Pēdējā laika trakākais piedāvājums, kā ēst saldējumu, bija – aplej plombīru ar kolu :D Neesmu mēginājusi, bet tā varētu būt bomba :D
mmm, nēģi! un Ķelmēnu maizīte (atvesties krājumi sen kā beigušies), bet drīz, pavisam drīz – jau pirmdien tas viss būs pieejams.. labi, ka šo lasot man pa ķērienam gadījās kartupeļi pēc Džeimija Olivera receptes, kkāds franciskais krējumsies ar zaļumiem un kūpinātais lasis.
arī man ēšana un ēst gatavošana sagādā milzum daudz prieka (tie pāri palikušie kg no, kuriem gribēju atbrīvoties – būs tomēr jāved uz mājām)
P.S. iedomājies? jau pirms mēneša tējmaisiņu plaukts bija aizdomīgi patukšs, kad gāju pirkt – bija atlicis pēdējais lielo izmēru iepakojums… interesē? aprīlī atkal braukšu šurpu-turpu, tad varbūt šamējie būs saņēmušies sarūpēt jaunu pasūtījumu…
Varbūt tad pagaidīšu līdz aprīlim un tad man būs gatavs arī Tavs zilonis =) Starpcitu, man interesē krāsa. Vairāk nekas.
Es ēšanu un gulēšanu (to parasto, ar krākšanu, ne divdomīgo) uzskatu par vienām no visbaudpilnākajām aktivitātēm pasaulē, ko cilvēki izbauda katru dienu, bet absolūti nenovērtē!
o, jē! kāda priecīga ziņa – kkas no zilzaļo vai tirkīzo saimes…