Kni virtuve

love yourself more

Baudījuma svētki

Kā tad jums iet ar tās nedēļas nogales košumu?
Tas, ko šorīt saņemu kā labrītsveicienu no Rudu, skanēja apmēram tā: “Tā var nogurt tikai no brīvdienām!” Turklāt, ja brīvdienas ir vairāk nekā košas un šķiet, Rudu tagad dabūs kādu mēnesi aklimatizēties rāmajā Valmierā. :D

Kad sestdien tika izstaigāta vai puse Rīgas, izpildīts ik sestdienas rituāls ar mazsālītajiem gurķiem, izjaukti mani futbola plāni (vismaz labi, ka vācieši tomēr saņēmās), pabūts Dziesmu un deju svētku koru noslēguma koncertā (par šo tad citreiz), sastādīta kopānija Murr iknedēļas radio raidījumā, mēs nonācām nekur citur kā Vecrīgā – ar tukšiem un rūcošiem vēderiem. Izrādās, ka kuņģi ar ūdeni, kuram pievienota atdzisusi rīta tēja, ledus, citrons un melones, var piemānīt tikai karstā laikā un vakarā šādu padzērienu tas vairs i tuvumā nevēlas redzēt.

Izsalkuma remdēšanai tiek izvēlēta IndexCafe un, lai pasākumu padarītu vēl interesantāku, apsēžamies uz palodzes, uz kuras ērtai sēdēšanai izkārtoti spilveni. Radām apjukumu garāmgājējos. Ar savu maltītes izvēli minstināmies kā jau sievietes, izvēlēties nekādi un viss tik gards, ka tā vien gribas pateikt: mums lūdzu visu! Un uzsildiet! Galu galā “mums lūdzu visu” ir tikai līdz neprātam garšīga baklažānu maizīte ar baziliku, vistas vrapi un reibinoši gards mājas vīns. Publiskās naksiņas var sākties un jau liekas, ka esam izcilā vietā. Iestādījuma saimnieks ir laipns, draudzīgs un šarmants. Nosmīn par mūsu maltītes dalīšanu uz trim, taču drīz vien to pieņem kā pašsaprotamu. Vienīgie vārdi, kas izskan no mūsu mutēm ir “mmmm”, “mmmmmmmmmmmm”, vai arī “man šķiet, es tūlīt sajukšu prātā no tās garšas” (tas pēdējais protams bija mans.. es pamanījos pateikt vēl viskaut ko, bet nezinu, vai jūsu ausis to izturēs :D). Mūsu maltītei “pievienojas” garāmgājēji ar skatieniem, smaidiem un laba vēlējumiem. Drīz vien kļūstam par šarmanto izziņu biroju: iesakām deju vietas, gardāko dzērienu vietas, protams atrodas arī kāds, kuram interesē, kā nokļūt uz Essential. Ceļu gan izstāstām, taču katra teikuma galā piebilstam, ka mēs jau nu uz turieni neietu :D Kļūstam par dzīvo reklāmu un dažs garāmgājējs kļūst par vēl vienu naksnīgo ēdāju.

Vislielāko smieklu vētru izpelnās kungi gados no Šveices. Sadzirdējuši, ka Murr runā franču mēlē, pajautā no loga puses, kur šajā iestādījuā ieeja un pēc mirkļa viņi jau sēž pie galdiņa, dzer alu un vāciski aprunā mūs :D Ak, kungi, jūs esiet iemaldījušies bīstamā sabiedrībā! Poliglotu sabiedrībā! Nosmējos un paziņoju kungiem, lai neizvēršas, jo vāciski mēs arī saprotam :P Pieticīgās vakariņas pārvēršas par svētkiem un es, kā jau kūku neēdāja :D :D :D, iegādāju mūsu kompānijai šokolādes kūku ar valriekstiem, baltās šokolādes krēma kūku ar avenēm un krēmu brulē! Kad kāds pajautā, kas tad tiek svinēts, tā arī atbildam – dzīve! Mēs svinam sevi!

Esmu tuvu tam, lai no ēdiena sajuktu prātā, no tām garšām un garšu baudām. Laiks rit un garāmgājēji joprojām apstājas, nosmaida, nāk mieloties vai arī dodas nesteidzīgā solī mājup. Bet mums vēl jādejo un Kuba jau aicina…

Lai nu kā, bet Rīga apmēram piecos no rīta uzvelk savus rīta svārkus. Viegli rozā, ar dzeltenīgi oranžām maliņām. Atvērusi logu rīta dzestrumam un putnu dziesmām, tā iet klusiem soļiem istabas čībās pretim dienai un ir neparsti klusa. Ik pa laikam iespurdz smiekli.. tie vēstneši no vakardienas. Tā patiešām var nogurt tikai no brīvdienām. No lieliskām brīvdienām.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Laura saka:

    gribētu redzēt to kungu sejas :D

    13/07/2010 at 12:39
  • melato saka:

    Vārdi par Rīgu kā mūzika ieskanējās … skaisti … bezgala…

    14/07/2010 at 09:55

Leave a Reply