Un ir tā mierīgi

Nebiju viņu redzējusi trīs gadus. Toreizējā trīsgadniece paspējusi izaugt par burvīgu jaunkundzi ar apbrīnojamu iztēli. Kamēr ar viņas mammu tējojām un “atvilkām elpu” no pastkartīšu darināšanas, jaunā dāma veda ekskursijā visus manus zvērus. Ekskursijā uz otru istabu. Sākumā sasēdināja visus paklausīgi, izstāstīja, kurp dosies un tad viņi stājās rindā.

Pingvīns un trusis apskata krāsniņas instalāciju galerijā Otra istaba.

Vēlāk viņi nāca atpakaļ, sasēdās uz spilveniem zem koka, kurā jau bija iedegtas zvaigznes (lampiņas). Arī mums uz grīdas tika nolikti spilveni, bija jāguļas zemē un jāskatās zvaigznēs. Kopā ar zvēriem. Tā mēs gulējām. Mazā dāma skanīgi smējās. Kad notiek kas tāds, man paliek mierīgi ap sirdi. Ar pasauli nav nemaz tik slikti.

Sveicieni jums no jaunkundzes zīmodziņu rudens! Nē, mēs neko nestāstījām, kā jādara, viņa visu zināja pati.

Lai silti!

Aplokšņu stāsti

Ņemot vērā faktu, ka visu vasaru esmu darījusi visu, tikai ne plastikojusi, iešana uz pastu, lai kādam ko nosūtītu, nebija nepieciešama. Atsākot darbus, viss ir citādāk. Atkal galvā skan mana versija par dziesmu ar vārdiem: jo šeit ir Latija, šeit ir Gaujmala.. un par Gaujmalu ir jāmaksā.

Īsāk sakot, lai arī cik skaistas aploksnes es nezīmētu, tas atlaides pasta sūtījumiem nenodrošina, bet fakts ir, ka aizokeānijā dzīvojošajiem ziloņa saņemšana izmaksā lētāk. Daudz lētāk, turklāt pat tad, ja paciņa ir divas ar pusi reizes smagāka. Elīn, varbūt no Jelgavas laiks pārcelties uz Kanādu?

Tagad tik atliek saņēmējiem sagaidīt.

Lai silti!

Kas tas ir? #3

Nav ne jausmas, fakts ir tāds, ka ar balto šādi te nebūs spēlēties, jo balts, pat izceptā veidā, smērējas un ļoti labprāt pieņem košo krāsu toņus, bet eksperimentam der un rakstu treniņam vēl jo vairāk.
Citādi viss pa vecam – ar irbulīti un adatu pašdarināts raksts, aizpildīts ar citas krāsas plastiku.

Lai silti!

Melns. Irbulītis. Krāsa.

Tovakar, kad trenēju roku lāč-ziloņ-aplīšu rotājumu rakstu veidošanā, tā vien niezēja nagi izmēģināt, kā būtu, ja baltā vietā liktu krāsainu. Nobijos. Pat ja skaidri redzēju to, kā lāci rotā krāsains rakstu džemperis, nolēmu atturēties. Sak, lai pagaida.

Šis laiks, kad saraksts samazināts līdz minimumam un kaut kādas vēlmes pavisam noteikti ir piemirstas, ir burvīgs ar to, ka varu darīt to, ko gribu un nedomāt, vai patiks. Izmēģinājumu laiks, kad meklēt kaut ko jaunu. Tā arī tapa šie melnie auskari aptuveni piecu centimetru garumā. Melns pamats, ar irbulīti un adatu veidots raksts, kurš, pēc te jau bieži pieminētās tehnikas, aizpildīts ar vēlamās plastikas toni. Auskari papildināti ar sudrabkrāsas detaļām.

Ja ir kāda, kurai tādus kārotos, matemātika ir īsa. 7 vecie delfīni vai arī 10 jaunie.

Ar šiem noteikti diena būs siltāka.

Kazimiro in Black

Brīdī, kad sadomāju arī Kazimiru ietērpt visu melnā, galvā ienāca doma, kā būtu, ja es visus tos diženos uztaisītu pilnīgi melnā? Nu labi, ne visus, bet daļu pavisam noteikti. Klimts, piemēram, jau iztēlojos vijumus un krāsu klucīšus, kuros nebūtu citas krāsas kā vien tā, kas ir, vai arī garkājaino Dalī.. Pikaso man jau ir un skat, tagad ir arī Kazimirs. Maļēvičs ar savu kvadrātu, kurš te nav kvadrāts.

Lai silti!