Desmitā paspēšana līdz pasaules galam

Aizkadrā tapinās idejas, tiesa gan, tās nenāk no manis un visa šī sakarā tās pieņemt ir grūti, jo pavisam elementāri – tās nav radušās manī. Te ir tas triks – kamēr pats neizjūti kādu ideju, kas īsti nav Tava, Tu to nevari realizēt. Sēžu un gaidu, kad sajutīšu.
Savukārt šis ir tāds vidusceļš, kad jau tik ierasto gribas padarīt par neparasto, kaut vai ar sīkām detaļām, kuras nemaz nebija paredzētas šādam mērķim. (Var pajokoties un paminēt, kas tad tas ir?) Sākotnējā variantā ziloni rotāja vēl kaut kas, bet to vēl kaut ko atļāvos tomēr likvidēt. Par daudz. Zilonim varbūt nebija par daudz, bet man gan.
Skatos uz šo un gribas saukt par Samtiņu. Iespējams tā zaļās krāsas dēļ.
Šo ziloni var iekārt kaklā, vai arī padarīt par magnētu.
Tavas mājas var kļūt par viņa mājām.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

10 thoughts on “Desmitā paspēšana līdz pasaules galam”

  1. Vienīgais ko varu, redzot šo skaistumu, sajūsmā noelsties: “Cik skaisti!” Tā zaļā krāsa!

    1. :D :D :D
      Nepietiek, ka Tu mani sabaroji, izvēdināji uz tā franču balkoniņa, sabildēji, Tu vēl ziloni ņem? :D ak, dies. Kafija, kafija.. :D

    1. Nē, nedomāju, ka ar polimērmālu tas būtu savienojams. Auskarnagliņu gali, lūk, atbilde!

Leave a Reply