Kni virtuve

love yourself more

Ieskicēt pavasari II daļa

Es no rīta gan solījos par sniegu nerakstīt… nerakstīšu jau arī, lai gan jāatzīstas, ka man patika. Man patika tā sajūta, ka visi kaut kādā ziņā ir traki bezpalīdzīgi šīs stihijas priekšā, ka parasts sniegs var apstādināt kustību kaut uz mirkli. Trotuāra viducī iebrista mazītiņa taciņa, bet taciņas otrā galā, gluži kā vasarā ceļu remontu laikā it kā pie sarkanās gaismas stāvot, stāv citi gājēji, kas grib iet pa šo pašu taciņu tikai pretējā virzienā. Neko darīt, manai plūsmai šobrīd zaļais. Braši cilāju kājas un gāju aiz diviem sniegbrižiem (sniega bridējiem), kas man blīvēja ejamo ceļu.
Ejot pāri krustojumam, uzspēru pa sniegu un pasmaidīju. Nolēmu tramvaju negaidīt, bet gan doties kājām. Un kas tad būs, ja vienu reizi nokavēšu? Varu atklāt to, ka es tā arī neokavēju, lai gan ļoti to vēlējos.

Te būs apskatei manas skices pavasarim. Balti zaļā broša man atgādina sniegpulkstenīšus. Ak, jel, kā iedomājos par sniegpulkstenišiem, tā kamols kaklā. Ilgojos pavasara. ĻOTI!

Atvilktne: Sloņ un darbi
  • Tincii saka:

    Iga, nupat varu Tev sirdīgi (t.i., no visas sirds) teikt un pat apsolīt, ka pavasaris nāk. Šodien biju izgājusi ielās, stāvu starp kupenām manā augumā, saule spīd un gaisā… jā! Jūtu pavasari! Nu ne jau to īsto, kad pilnas plaušas un pat pušu sprāgst, bet tādu skaidri nojaušamu pavasara skicīti. Tātad – viņš man apsolīja, viņš ir ceļā!

    02/02/2010 at 14:12
    • Kni saka:

      Redz, kamēr viņš man to pašu nepateiks, es neticēšu. Kā mans fizikas skolotājs teica par Dievu – neesmu redzējis, neticu.

      02/02/2010 at 17:04

Leave a Reply