Tā ir ar tiem likumiem, pārpalikumiem.
Izķengātu plastiku apraud. Tā bija otrdien, kad pierunāju sevi uz pasēdēšanu pie galda, lai pastrādātu, jo darāmo darbu rinda ir krietna, turklāt kurš tad atvaļinājumā vispār mēdz atpūsties? Nu kurš? Protams, gandrīz visi normāli cilvēki, taču.. sak’, ko gribi, ļoti normāla neesmu bijusi un laikam neesmu arī tagad. Es esmu forša. Dažreiz.
Tad, kad viss bija samīcīts vienā masā, trīs reizes paraudāts, pakliegts (iekšēji), ka nekas nesanāk, es tur tomēr mazliet paskrāpēju ar adatu, mazliet pagriezu un galu galā noliku malā. Sak, šāds te jau ir bijis, bet mest laukā žēl.
Kulons man, zilonis tāds paplāns.. pagaidām nevienam.
Priecīgu piektdienu!
Līdz priecīgajai piektdienai vēl minūtes, bet jūs ejiet gulēt. Tad ātrāk pienāks, jo tumsas mākoņi jau ir ieradušies.
Ļoti skaists kulons…
Jā! Tu esi forša, Knipuciņ!