Kas Tu būsi, kad izaugsi liels?
Kad izaugšu, pateikšu, bet vispār tā bērnības sajūta, kad visiem stāsti, kas būsi, ir feinā. Es savulaik teicu, ka būšu tautumeita, jo mani ārkārtīgi vilināja daiļie tautastērpu svārki un vainadziņi, es tecināju siekaliņu skatoties uz lellēm, kurām bija kupls bruncis, savukārt uz galda vai plauktā tās varēja novietot uz vienas koka kājas. Kā tagad atceros, kur Ziemeļpolā atradās tā bode, kurā varēja iegādāties ne tikai tautiski tērptas lelles, tautiskus tekstilizstrādājumus un nākamo lielo sapni – līgavas kronīti no auduma ziediem.
Ja par sapņu profesiju jautāja kādam puikam, tad atbilstoši laika periodam un notiekošajām aktualitātēm, atbildes skanēja vai nu šoferis, kosmonauts vai jūrnieks. Protams, traktorists vai kravas automašīnas vadītājs vispār bija glaunākā nodarbe, ko viens izaudzis puika varētu darīt.
Kad pirms diviem gadiem viesojos Indijā (kad jums apnīk, ka stāstu par šo zemi, ziņojiet), iesmēju, ka Indijā bērniem ir tikai divas sapņu profesijas, kuras noteikti nodrošinās saulaināko no saulainākajām nākotnēm un proti, Bolivudas aktieris vai aktrise, vai arī profesionāls kriketa spēlētājs. Tās ir divas dievu profesijas un šo abu jomu pārstāvji tiek apbrīnoti, teju vai pielūgti.
Ikviens, kas redzējis kaut vienu indiešu filmu, zina, ka tās izstaro pozitīvismu un bieži vien pats sižets nav tik svarīgs, ka nebēdnīgā dziedāšana un nodošanās dejām. Turklāt jāatzīst, ka divu nedēļu laikā, kamēr sabiju Indijā, neredzēju nevienu izteikti fiziski skaistu cilvēku (tas domāts tādā klasiskā, rietumnieciskā izpratnē). Tā vien likās, ka visi skaistie savākti vienkopus Bolivudā un citu vairāk nemaz nav, kas noteikti nemaz ar nav taisnība.
Ja nav izdevies kļūt par Bolivudas aktieri un tapt pielūgtam, ir vēl viena iespēja – spēlēt kriketu. To spēlē visur.. Mumbajā pat patrāpījos parkā, kur skolnieciņi, sasēduši pie parka sētas, lūkojās kā lielie spēlē. Spēlē arī mazie, jo kļūstot par spēcīgu un labu sportistu, pastāv iespēja tikt tālāk, kļūt par kaut ko, nedzīvot no rokas mutē un skatīt pasauli.
Šim vakaram Panorāmas vietā piedāvāju noskatīties manas jau tik iemīļotās Al Jazeera sižetu par kriketu Indijā. SPIED ŠEIT!
Tā spožajām virsotnēm un virsotņu mestajām ēnas pusēm. Ja ne izglītoties negribas un neko par to zināt nekārojas, pastāsti, par ko kļūsiet jūs, kad būsiet lieli?
par cilvēku!
Jā, nu, man jau arī tā sanācis, ka par to, ko gribēju (un, diez, kas tas bija?), laikam neesmu kļuvusi, tad nu skoloju sevi un vēlos kļūt vienkārši par krietnu cilvēku…
Šobrīd esmu pamatīgi apmaldījusies, lai varētu skaidri pateikt, kas būšu,kad izaugšu liela, jo šobrīd šķiet, ka esmu izvēlējusies varbūt ne to īsto un pareizo ceļu. Lai kļūtu par profesionāku dejotāju, laikam jau ir tā kā nokavēts. Bet jā.. kad izaugšu pietekami liela, es ļoti gribētu būt laba mamma.
Atceros kā togad, kad pirmo reizi redzēju Policijas akadēmiju, es gribēju kļūt par policisti! Mazliet vēlāk par advokāti (melis, melis), tad vēl par kaut ko… Bet esmu sūda grāmatvedis! :D Un ja godīgi, tikai tagad saprotu, kā man vajadzēja iet tomēr vai nu uz ārstu studijām, vai vetārstu, vai arī nedumpoties un iet uz Somu valodas studijām… :)