Kni virtuve

love yourself more

Kad plūmes rudenī zied

Likās, ka ar vienu būs gana? Bet es taču vakardien stāstīju par to sajūtu, ka gandrī visas.. un ir arī! Pavisam noteikti vēl viena. Kā sarunājušas.

Plūmju krāsas zilonis ar ziedu smalkumiem, kas apņēmušies sildīt un skaut mazo ziloņbērnu, noturēja manu uzmanību vairāku stundu garumā, pacietīgi un lēni liekot ziedlapiņu pie ziedlapiņas, periodiski kādu arī ņemot nost. Vēl viens no sestdienas uz svētdienu naktī dzimušajiem. Pirms sāku darināt šo, kā arī vakardien atrādīto ziloni, iedomājos, ka patiesībā uzdevums formulēts mazliet greizi. Nav taču tik svarīgi, piedzims meitene vai puika (kā zināms, galvenais, ka vesels!), jo tās pieskaņotās drēbes vēl paspēs iegādāt. Ir taču brīdis, kad vairāk padomāt par topošo/jauno mammu. Par to, kas viņai piestāvēs un par to, ko viņa varētu kārot, pirms viņas ikdiena, maigi sakot, sagriezīties kājām gaisā.

Patīk, kā vācu valodā bērns (das Kind) ir nekatrajā dzimtē, tādējādi nenorādot uz konkrētu dzimumu, tā arī šajos abos gadījumos izvēlētā ziloņa krāsa nesimbolizē, kā arī netiek pieskaņota gaidāmā bērniņa dzimumam. Šis ir stāsts par sievieti. Par topošo māmiņu.

Lai silti un priecīgi!

Atvilktne: Sloņ un darbi
  • Elīna saka:

    Tik ļoti skaists!

    07/10/2014 at 07:21
    • Kni saka:

      Kāds viens agrs putniņš! ;)
      Paldies, Elīna.

      07/10/2014 at 07:32
  • spigana saka:

    Kni, nu katru reizi, kad es skatos Tavus ziloņbērnus, man šķiet, ka Tu atkal sevi esi pārspējusi. Un šīs ziedošās plūmes… Nu dievīgi, ka es Tev saku.

    P.S.- man ārprātīgi patīk, ka Tu ziloņiem vainadziņus dod.

    07/10/2014 at 09:06
    • Kni saka:

      Paldies, Spī! Ir tik neparasti uzzināt, kas kuram patīk. Tās jūsu reakcijas ir neprognozējamas, jo īpaši par sevis pārsēšanu.

      07/10/2014 at 17:33
  • Modus Operandi saka:

    Pilnīgi žēl, ka šeit tiek likti tikai jau “aizrunāti” plastikas brīnumi. Par šo es daudz ko būtu gatavs atdot; bez konkurences skaistākais, ko esmu redzējis.

    07/10/2014 at 09:45
    • Kni saka:

      Pirmkārt, paldies! Ir tik neparasti vērot, kas kuram liekas tas labākais, ko viņš ir redzējis. Patiesi.

      Otrkārt, šķiet nepieciešams paskaidrojums/izklāsts, kas saistās ar “jau aizrunātajiem” ziloņiem. Nav tādu “jau aizrunāto”, ir tikai “īpaši pēc pasūtījuma radītie”, respektīvi, ir pasūtījums, ir realizācija. Precīzāk, mana interpretācija par otra vēlmēm.

      Ņemot vērā faktu, ka šī man ir no sestdienas uz svētdienu nodarbošanās, tad “nevienu neinteresējošo” ziloņu sērijas (ak, jel, kā gribētos tām veltīt laiku) taisu tikai tad, kad nav pasūtījumu. Tā nav mana pamatnodarbe un es neredzu jēgu “ražot” ziloņus, kurus, iespējams, nevienam nevajadzēs (iedomājies, kā man ir skatīties uz tiem skaistajiem vientuļniekiem, kurus neviens nekad neliks un nevalkās), jo ir pierādījies, ka tas, kas ļoti patīk man, stabili nepatiks gandrīz nevienam. Labāk, lai ir mazāk, retāk, bet kvalitatīvāk. Es neesmu tendēta uz ražošanu un tā, lai būtu daudz, lai kāds spontāni varētu izvēlēties.

      Tas, ko es iesaku, ir izteikt savas vēlmes un saņemt to, kas radīts īpaši vēlmes izteicējam, nevis iekārot to, kas radīts kādam citam ;) Kļūmes vēlmju realizēšanā (ja ir bailes no tā, proti, visbiežāk dzirdētais – a ja man nepatiks, ko tad?) visbiežāk rodas dēļ neprasmes savu vēlmi korekti noformulēt, kā arī pārāk spilgtu ekspektāciju gadījumā. Viss gluži kā dzīvē. Nav ekspektāciju, nav vilšanās. Tāpēc tādu pēkšņo šāda tipa ziloni, kurš būs pēc principa “cel roku”, te nesagaidīt.

      07/10/2014 at 17:37
      • Modus Operandi saka:

        Būtu jau jauki, diemžēl es esmu tikai cilvēks un kā cilvēks nezinu, ko es gribu, kamēr man to nenoliek priekšā. :} Līdz šim, skatoties, kā apziloņojas viens draugs pēc otra, es tikai raustīju plecus un toleranti spriedu, ka nav jau ne vainas, bet visa tā plastikas rotu padarīšana nu nevienā acī nav priekš manis. Un tad es atvēru šo ierakstu un ieraudzīju jaunākā zilonīša foto. Nonesa kā ar kravas auto. :D Un es nevaru pateikt nevienu vārdu, iemeslu vai paskaidrojumu, kāpēc. Nespēju ne paredzēt, ka man vispār varētu iepatikties, ne arī saprast iemeslus pēc fakta — par kādu gan vēlmju formulēšanu vispār var sapņot? :)

        07/10/2014 at 17:50
        • Kni saka:

          Ļoti pazīstamas sajūtas, bet te atkal jāsaka, ka gluži kā dzīvē, kamēr mēs nespējam noformulēt to, ko vēlamies, mēs saņemam to, kas mums tiek. Vai arī netiek. Diemžēl.

          07/10/2014 at 18:10
  • arieta par interjeriem saka:

    Ai, šis tiešām ir brīnumains! Mani pārsteidz tas, ka man patīk tonālais risinājums, neskatoties uz to, ka parasti dodu priekšroku spilgtajam, kliedzošajam un raibajam. Kaut kas iekš tās ziloņmāmiņas tāds mazuliet retro, kā melnbaltā foto apaļā metāla rāmītī, bet blakus foto salonā uz maza koka galdiņa – balts mežģīņu galdautiņš zem violeta boa.

    07/10/2014 at 23:23
    • Kni saka:

      Paldies, Arieta!
      Šī ir viena no visgrūtāk bildējamām krāsām, jo tā ļoti mainās, mainoties apgaismojumam. Šķiet, neviena cita to tik izteikti nedara. Varbūt šoreiz patīk tāpēc, ka tieši šobrīd ārā jau ir tik daudz krāsu, ka iekšā tik ļoti neprasās?
      Visādi citādi Tavu vizualizāciju redzu. Ir bilde!

      08/10/2014 at 06:14
      • Loveley (@Sidraba) saka:

        Ļoti skaista atziņa: “…tieši šobrīd ārā jau ir tik daudz krāsu, ka iekšā tik ļoti neprasās”. Paturēšu sev.

        08/10/2014 at 09:26
  • Santa saka:

    Ļoti, ļoti skaisti. Rodas nedaudz mistiska noskaņa, tā kā tad, kad skatās nežēlīgi aizraujošu britu filmu vēlā rudens vakarā ar tēju vai sarkanvīna glāzi rokās un vienīgie gaismas avoti ir ekrāns un sveces :)

    08/10/2014 at 10:10
  • Blūberijs saka:

    ražīgs gads ir bijis un vēl turpinās. Arī man blakus dus mazs kunkulītis. Jāsaka, ka tieši tā arī viss bija, gaidību sajūtas ietvertas šajā zilonī. Perfekti.

    08/10/2014 at 17:09
  • Kni saka:

    Ak, burvīgie ļaudis! Paldies!
    Blūberijam sveikas ar papildinājumu ;)

    08/10/2014 at 22:30

Leave a Reply