Kaķu stāsti. Kni cīņa ar sevi.

Mirklī, kad kārtējo reizi Avotielā raisījās diskusijas par kaķu audzināšanu un ēdināšanas īpatnībām, mīļā miera labad nolēmu atkāpties un šajos procesos vairs neiesaistīties. Galu galā runā, ka gudra sieviete zinot, kad runāt, vēl gudrāka – kad paklusēt.
Smagu sirdi noraudzījos kaķu meitenēs, kas tagad nesaprata, ko tā brunete no rītiem vairs ēst nedod.. un ūdeni trauciņā nenomaina un vispār, ko viņa novērš skatienu, kad vislūdzošākajām acīm raugāmies viņā.

Gatavoju vakariņas un stāstīju meitenēm, pie kurām durvīm jāiet diedelēt un ka viss, kas pie manis, ir ne pa adresei. Kaķi joprojām neko nesaprata, savukārt es centos sevi pierunāt noturēties. Gardās barības trauciņš jau sen kā bija tukšs, taču sausā “biezpiena trauks” joprojām bija pilns līdz malām. Negribīgi Dille tam tuvojās un periodiski kaut ko uzgrauza, taču Miksija, spītīga sieviete būdama, padzērās tikai ūdentiņu. Nekas, ieturēs diētu. Paēdu vakariņas, nomazgāju traukus un devos uz istabu, kur ķēros klāt lakošanas darbiem. Miksija pāris reizes atnāca ciemos, plikšķinot savas debeszilās acis. Nekā, kaķīt, vien noteicu un, viņa, it kā saprazdama, aizgāja prom.

Pēc laika virtuvē kaut kas gāzās. Domās pārlaidu skatu pār galdiem, secināju, ka neko plīstošu tur neatstāju. Nodomāju vien, lai gāž! Pēc mirkļa istabā nevainīgu skatu ienāca Miksija un pa durvju šķirbu savu purniņu pabāza arī Dille. Sakiet, ko gribiet, bet šos skatienus es pazīstu. Viņas abas kaut ko perina, šaubu nav.

Kad tie paši būkšķi no virtuves atskanēja vēlreiz, gāju skatīties. Iekšēji smējos pilnā balsī no tā skata, kas pavērās manu acu priekšā. Madāmas bija apgāzušas gardās pārtikas paku un uzsākušas grauzt tajā caurumu :D Paku klāju nadziņu pēdas, savukārt vienā pakas sānā lepni gozējās izgrauzts caurums :D

Tā kā no kaķu audzināšanas un barošanas programmas biju izstājusies un visiem spēkiem turējos pretī, lai kaķmeiteņu priekšā neizkustu, vien nosmaidīju un devos uz istabu. Ja jau pašas prata paņemt, lai grauž! Es taču teicu, ka tā otra pārtika viņām negaršo.

Te nu bija tas mirklis, kad nevajag mani novērtēt par zemu. Es savu kārti izvelku tieši tajā mirklī, kad to kāds vismazāk gaida un dažkārt ir labi ļaut kādam domāt, ka tam kādam ir taisnība, jo iespējams, lai pierādītu pretējo, jums nekas nebūs jādara. To izdarīs citi.

Priekā!

Foto

Published by

Kni

Love yourself more

6 thoughts on “Kaķu stāsti. Kni cīņa ar sevi.”

  1. nesaprotu tikai, kāpēc neļaut kaķiem ēst to, kas garšo, sevišķi ja tās nav končas vai kas tāds :D bet meitenes brīnišķīgas.

    1. Mhm. ..un tad es sāku kust, kad tas purniņš nāk tuvu tuvu un kaut ko stāsta. Zīžainais kažociņš glaužas klātu un tā var traks palikt. Kaut kāda maģija.

Leave a Reply