Tajā laikā, kad kungi skatās hokeju, dāmas, kuras hokeju ar aizrautību skatās tikai pavasarī, iet uz kino. Tā arī es kopā ar vienas dāmas devos uz kino, bet pirms tam pamieloties ar šokolādes kūku, kurai tomēr pilnai laimei pietrūka kaut kā skābena (augļu mērce?). Ak, jā, sīkums, bet patīkami, pavicinot zelta kartīti, bonusā saņemtā kafija vai tēja bija tieši laikā. Kā jau teicu, sīkums, bet patīkami. Jāteic gan, pie tādas var tikt tikai tad, ja prot lasīt, jo neizskatījās, ka laipnā jaunkundze par šādu iespēju mums grasītos pavēstīt.
Pēc šodien redzētās filmas, man radās pavisam vienkārša doma. Ja skaidri zināšu, ka gribu kaut ko redzēt – vai tā filma, vai izrāde, vai koncerts, pirms tam atturēšos no aptaujāšanās tiem, kas attiecīgo filmu, izrādi vai koncertu jau redzējuši, lai lieki sevi neietekmētu un nepiesavinātos citu domas. Galu galā Ziedonī es mazlietiņ vīlos, jo sacerējos par daudz, salasoties pārpozitīvās atsauksmes. Ītpreilavs vispār ir vesela aplaušanās paraugstunda – tik ilgi gaidīt, tik ilgi cerēt un pārfantazēties, ka pēc tam sēdēt pat ne kā pie sasista trauka. Tur pat trauka nebija. Nevainoju citus, tikai sevi, jo atzīsimies sev, ka saklausoties spēcīga runātāja domas par kādu mums svarīgu tēmu, kurā tomēr īsti vēl savu viedokli neesam noformulējuši, tā nemaz nemanot nočiepjam šīs domas un kādu laiku, tās atkārtojot, noticam, ka tās ir mūsējās. Ilgi kaut ko sev atkārtojot patiešām ir visas iespējas noticēt, ka tā arī ir. Galvenais uzcītīgi sev iestāstīt. Protams, viss atkarīgs no tā, ko iestāstām. Lai nu kā, bet tam onkulim tirgū pie zemnieku saimniecības stenda “Rūķīši” (onkuls tirgoja ābolus, kas izskatījās ļoti gardi).. lai cik tas drūmi neskanētu, ticēt tā pa īstam un līdz galam nevar nevienam. Arī man ne, turklāt, ja esi stāvējis blakus kādai palielāka izmēra “nodevībai”, ticība zūd pietiekami lielā ātrumā.
Tas onkuls jau arī tāds spēcīgs runātājs vien bija. Gluži kā mans opis. Pašu vellu no meža laukā izrunās, izstāstīs stāstus par Japānu, it kā turp brauktu katru pavasari, lai gan patiesībā tur nekad nav bijis. Onkuls gan runāja, bet es viņam smaidīju, jo ar viņa izteikto domu jau biju iepazinusies kādu laiku atpakaļ. Apbrīnojami, bet tā doma mani pat nepadara skumju. Tā vienkārši ir un, ja arī ir dzīvē lietas, par kurām uztraukties, tad tās ir svarīgākas par šo.
Vien’ dām’, paldies par kompānij!
Labu miegu, košu dienu!
