Kā tur īsti ir?

Kā tur īsti ir ar jums?
Jūs esat tie, kuri izmanto katru iespēju izķīķerēt, ko saņemsiet pārsteigumā, vai tincināšanu un actiņu plikšķināšanu ar jautājumu “kas tas ir?” tomēr mēdzat atmest un turpināt nepacietīgi, bet gaidīt?
Vai arī jūs esat tie, kas pārmeklēs visu māju kā bērnībā, lai apsteigtu visus rūķus, kuri lāgā nekad neko nejēdz noslēpt un viss pats iekrīt rokās?
Un cik tomēr ilgi jūs esat gatavi ciesties un pacieties?
Vai tas, ka jāgaida, nerosina attīstīt fantāziju un sadomāties par to, kas un kāds tad īsti būs pārsteigums?

Published by

Kni

Love yourself more

7 thoughts on “Kā tur īsti ir?”

  1. Es no tiem, kuri spēj gaidīt diezgan ilgi un pacietīgi, jo reizēm tieši tas gaidīšanas laiks, iespēja iztēloties gaidāmo pārsteigumu, sagādā tās patīkamās sajūtas, nelielo satraukumu un tauriņus vēderā. Un tas nekas, ja reizēm beigās tas pārsteigums precīzi neatbilst tam, ko iztēlojos. Tik un tā taču cilvēks par mani domāja un centās, un to es spēju novērtēt.
    Kad biju maza, tad gan nevarēju vien nociesties un reizēm pirms visādām svētku reizēm centos izokšķerēt,ko saņemšu dāvanā. Tagad ir tieši otrādi – līdz pēdējam brīdim nemaz nevēlos zināt, ko man kāds dāvinās. Lai nezūd pārsteiguma moments! Un taisni tāpēc man tik ļoti nepatīk jautājumi no sērijas “Ko tev uzdāvināt dzimšanas dienā?”. Gribas to visu sarežģīt – lai cilvēks palauza galvu un padomā pats par to, kas varētu mani iepriecināt. Kaut kā tā. :)

  2. bērnībā mēdzu izložņāt, arī agrīnajā jaunībā un, ja pavisam godīgi, arī vēl pavisam nesen… kā sak, jāsagatavojas taču rādīt pārsteigumu :) ne pa velti manējie saka, ka no manis neko nevar noslēpt… bet kopš laika, kad tiešām tiku pārsteigta un iestājoties briedumam :), man patīk nezināt, patīk novilcināt, reizēm tu noliec to skaisto kastīti un nemaz negribas taisīt vaļā… jo tā sajūta pirms tam, pirms tu uzzini ir pati lieliskākā!

  3. bērnībā ar brāli baigi visu meklējām un šņakarējām (vecāki dāvanas parasti slēpj skapī pie kurpēm (bet mēs to nezinām, ja)).
    tagad kaut kā gribas ļaut visam ritēt savu gaitu. un prieks arī lielāks, ja pārsteigums nav jātēlo. :)

  4. ….piedomāju un cenšos ielaist pārsteigumu savā dzīvē.kad pārsteigumu kāds sagatavo man,jūtos tik aizkutināta,saviļņota ..mmm arī pateicīga,ka man tika veltīts laiks,spēks,domas!..Tik aikustinoši!:)..Bet esmu nepacietīga un cenšos uzminēt,ja jūtu,ka kaut kas top..,tādēļ cenšos sevi nesteidzināt, lai pārsteigums ir….pārsteigums!:)

  5. Tā kā esmu noskaidrojusi jūsu pacietības līmeni, vai vismaz to, kas izteicās, tad esmu nolēmusi jaunā “projekta” fragmentu nerādīt. Pat ne drusciņ. Palikšu pie tā, ka, kamēr nebūs gatavs, virtuvē nenāks. Ja nav, tad nav. Nav ko drupačas bārstīt, vai ne?

Leave a Reply