Manā darba ikdienā ir kāds teiciens, kuru parasti attiecina uz iepirkumiem un tas ir veids, kā jauniņajiem tiek ierādīta iepirkumu nolikumu lasīšanas procedūra, proti, kā (izlaists vārds) prasa, tā arī dod. Bez interpretācijām un pārlieku lielas iedziļināšanās. Vairāku gadu laikā esmu uztrenējusies tik ļoti, ka attiecīgus dokumentus varētu sagatavot pat aizvērtām acīm.
Kāpēc to stāstu? Redz, tad, kad saņemu jūsu “specifikācijas un nolikumus”, mēdzu tajā visā iedziļināties tik ļoti, ka galu galā visa sākotnējā iecere var mainīties, jo te nav tā vieta, kur vienalga, ko jūs vilktu mugurā, jums vienmēr teiks, ka izskatās labi. Tā arī šajā reizē atļāvos vēlmes izteicēju pārliecināt, ka tā lieta neies, ka galu galā kaut kā var būt krietni par daudz. Uzticējās. Un tagad ir tieši tik, cik vajag.
Nākamais solis, par kuru domāju, bija violets ar dzeltenu. Nu bet kā? Kā? Izrādījās, ka dozējot katru krāsu pareizajās devās un dzeltenajam piemeklējot īsto toni, tas viss sadzīvo pat ļoti labi. Pret četriem rītā mierpilni pasmaidīju un nočukstēju: “Ar labunakti.”
Lai silti!
Mellenes…. Mellenes…. Mellenes ar puturejumu…. Uiii….. Man tik loti garso mellenes un… Un putukrejums…. Super! Skaisti!
Man ari loti gribas auskarus! Loti… Pie sava zala zilona un sarkanus ar pumpinam, bumbinam… Kaut ko apalu uz apala… Ka bizmares sparnu raksts….
Paldies Tev katra rita izklasosanu.. Paldies…. Sodien tas ir melenes…. Kada druska no varaviksnes… Paldies! Par auskariem noteiktisazinasos e- pasta…. Lai jauka diena!
Paldies, Baibu!
Gaidīšu epastu.
Ļoti, ļoti skaisti! Un tās krāsas! :)