Viņa sarunas par ziloni sāka savlaicīgi, savukārt es – domāt, pēc tam uztraukties, mēģināt izgudrot riteni no jauna, bet tā, kā tas viss notika savlaicīgi un līdz decembra datumam vēl bija laiks, nolēmu darīt to, kas man padodas vislabāk un nemēģināt pierādīt to, kas neesmu.
Kas svarīgi, zilonim nebija jābūt ne spraužamam, ne kaklā karamam, bet tādam, kuru var likt kabatā, turēt pie sirds, uz naktsskapīša. Tādu sērīgu, bet vērīgu. Galu galā man sanāca melns mandaliņš ar melnajiem ikriem krāšņākai dzīvei, ar plaukstošu ziedu vidū – attīstībai, ar zeltītu mirdzumu – acu spožumam, no visa pa mazumiņam. Ietīts sirds siltumā.
Ziloni pa pastu ar mazu zīmīti saņēma Viņš. Tā tie cilvēki viens par otru rūpējas.
Rūpējieties arī jūs.
Lai silti.
Tā skaisti. Viss kopā. Zilonis un stāsts.
Paldies, Elīna!
Sasmējos par ikriem, zilonim laikam rados bijusi store. Šis ir ļoti brangs – labi stāvēs, atgādina lakricas īrisu uj, ko es atkal par ēdienu vien. PS: Lakricas īrisi atšķiras no lakricas parastās ar to, ka lakricas īrisi ir garšīgi, un, kā draudzene reiz izteicās, tos ēdot var iztēloties, ka ēd darvu.
Es par tiem ikriem, jo šī ir dāvana kopā būšanas jubilejā. Zin kā, tad lai krāšņi. Ja svin, tad svin.
Bet lakrica man garšo, arī tā, kas ir negaršīgā. Vienmēr priecājos, ja kāds no ceļojumiem birojā atved, jo to neviens neēd.