Kni virtuve

love yourself more

Mocekļi

Kad studiju laikā uzsāku darbu kādā bodē, saņēmu pie krūts spraužamu nozīmīti ar uzrakstu “māceklis”. Likās, ka nozīmīte ir pazemojošākais, kas nu var būt. Kā tāds zīmogs pierē – esmu aita, neko vēl nesajēdzu un man neko nejautājiet. Protams, ka tā nebija, taču uzraksts uz nozīmītes nedeva mieru. Mācījos cītīgi un ātri un, ja bija iespēja riebīgo nozīmīti nelikt, tad tā arī darīju.

Par ko stāsts? Par to pašu, par mācekļiem, kas dažu brīdi kļūst par mocekļiem.
Nedēļas nogalē asistēju manam Ievulim un devos līdzi uz mācību frizētavu. Pie mācekļiem “dzīvā” rinda un Ievulim tiek piešķirta simpātiska meitene, kas pēc ķermeņa apveidiem liekas esam stāvoklī. Skats ir cerīgs un izskatās, ka šī meitene nepievils. Izvēlamies toni, kādā tiks krāsoti mati un izklaide var sākties. Iekārtojos ērti blakus krēslā un nododos vērojumiem.

Tur pat blakus darbojas kāds jauneklis, kurš tobrīd apstrādāja sirmu kungu. No malas izskatījās kā stāstā par karaļa jauno tērpu. Puisis gan šķēres gar matiem vicina, taču tā īsti neko nenogriež. Šķēru satvēriens izskatās cerīgs un ir manāms, ka topošais frizieris tomēr saprot, ko dara. Varētu pat teikt, ka viņa pārliecība ir spēcīgāka par prasmi, taču mācību procesā tas der. Vismaz ir drosme.

Vēl telpā ir kāda korpulenta dāma, kas arī šķiet mācekle esam, taču savā mācīšanās procesā tikusi jau tālāk un izskatās, ka par nekādu mācekli sevi vairs neuzskata. Sniedz padomus un vērtējumu jaunākajiem biedriem, kuriem darbs tik labi nevedas. Kā saprotu no situācijas, tad viņa tobrīd pucēja sirmā kunga sievu – kalsnu sarkanmatainu sievišķi, kuras mati izskatījās pamatīgi iestīvināti ar matu laku. Katrā ziņā svētdien uz baznīcu frizūra nebūs jātaisa, jo šis iecementētais veidojums vēl labi turēsies.

Telpā nenodarbināta ir tikai viena jaunkundze, kas izskatās bailīgākā no visiem. Ierāvusies krēslā, viņa šķirsta frizieru žurnālus un pēta frizūru tapšanas shēmas. Viņa ir kalsna, izskatās ārkārtīgi pareiza un mazliet pat flegmatiska.

Ievas matu krāsošanas procesam vēl nevar saskatīt finišu, tāpēc nolemju arī es mazliet izklaidēties. Korpulentā kundze savu darbu jau pabeigusi un uzsāku ar viņu sarunu par matu taisnošanu. Tā varētu būt procedūra, kuras rezultātā nekas traks jau nevar notikt, ja nu vienīgi matus piesvilina, bet tad ir jābūt pilnīgam ambālim un jātur taisnojamā panniņa matos ilgi jo ilgi un ar paaugstinātu temperatūru. Mriklī, kad jau sapriecājos, ka šo procedūru man varētu veikt šī te kundze, tieku piešķirta flegmatiskajai būtnei. Šķiet, teikums “Taisnosi matus!” viņā jau izraisījis izbīli un bailes uz mirkli paviesojas arī pie manis. 50 santīmu risks!

Labs ir, ies mazgāt matus. Pirms mazgāšanas gan meitenei aizrādu, ka izlietnes mala ir netīra, matiem aplipusi un ka to tomēr derētu notīrīt. Lēnām kustībām tiek atrasta švamme un šmuce likvidēta. Lai cik tas dīvaini neliktos, pat matu samitrināšana flegmatiskajai būtnei liekas mokoša. Kad mati “izmazgāti”, mani nepamet sajūta, ka tomēr druska šampūna tajos vēl palikusi. Jums liekas, ka man vajadzēja būt iecietīgākai? Jā, piekrītu, taču cilvēks, kurš baidās no cilvēkiem, par frizieri nekļūs. Vismaz labu ne.

Tad seko pats labākais. Izmazgātos matus nepieciešams arī izķemmēt. Pēc ilgākiem ķemmes meklējumiem, jaunkundze paņem ķemmi, kura tika lietota Ievas matu krāsošanas procesā un loģiski, vēl nav skalota! Juhū, man arī kādu blondu šķipsniņu, lūdzu! Iekšēji smejos, pat varētu teikt, ka no smiekliem vārtos pa zemi un gaidu, kas sekos tālāk. Ieva arī piefiksējusi, ka viņas ķemme nu atceļojusi līdz manīm. Izbrīnā ieplestām acīm raugāmies viena uz otru un iekšēji smejamies. Ko nu skaļi, flegmatiskā būtne jau tā izskatās pārbijusies, kur nu vēl aizrādīt par ķemmi. Mati tiek žāvēti tik pat lēnīgi, kā tos mazgāja. Tik pat bailīgām kustībām. Tā vien šķiet, ka mācekle jau sen kā kļuvusi par mocekli, taču manī joprojām nerodas skaidrība, kāpēc jaunā svietiete sevi šīm mocībām pakļauj, jo te pat aklajam redzams un kurlajam dzirdams, ka viņai nepadodas, ka tas nav viņas amats!

Matu taisnošanas process notiek tik pat drebelīgi un bailīgi kā visas iepriekšējās darbības. Nu jau arī man tas viss kļūst par mocībām, taču pēc Ievas jautājuma, “Līdz deviņiem paspēsim?”, prāts kļūst priecīgāks. Lai slavēts matu dievs, mocības galā un nu telpā saskrien meistarienes, lai novērtētu paveikto. Ir labi, taču atmiņā joprojām meitenes trīcošās rokas.

Ievulis sēž sabozto seju un ir skaidrs, ka nokrāsotais matu tonis nav gaidītais. Sākas griešanas process un, paskatoties pulkstenī, kļūst skaidrs, ka šajā iestādījumā esam trakoti ilgi. Viss beidzas daudz maz laimīgi, lai gan redzams, ka Ieva neapmierināta. Saglabājas mierinājums – mati ataug un vajadzības gadījumā tos var arī pārkrāsot.

Secinājumi?
1) Lai kļūtu par frizieri, ir jābūt ķērienam un, ja ir arī bail, tad iesaku vismaz sataisīt cietu seju un savas bailes neizrādīt (tas attiecīnāms arī uz citām dzīves jomām).
2) Ja tomēr nav žēl naudas, tad lai būtu mazāk pārsteigumu, ejiet pie profesionāļa, jo cik tad reizes sev teiksiet, ka mati taču ataug..
3) Ja reiz esiet aizgājuši pie kāda, kas mācās, esiet iecietīgi un palīdziet māceklim būt māceklim nevis moceklim.

Aizlienētais foto

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Laura saka:

    uz šo gan es nevaru saņemties, tāpat kā pie zobārstiem-praktikantiem :D

    15/02/2010 at 20:43
  • biechmen saka:

    Nu bet es vienmēr brīnos nenobrīnīdamās, kāpēc cilvēki sevi tā moca un lauž, izvēloties profesiju, kas ir galīgā pretrunā ar iekšējo Es??? Diemžēl ir tādas lietas, kuras iemācīties nav iespējams, ja paša būtība pretojas tam ar visām četrām un ja vēl ir tik nepārvaramas bailes. Teju vai katru dienu nākas saskarties ar cilvēkiem, kuri nav savā īstajā vietā. Uzskatu, ka gan pārdevējai, gan apkopējai, gan taksometra vadītājam – ir jābūt aicinājumam un dotumiem darīt tieši šo darbu, tad ir arī labs rezultāts un saskarsme sagādā prieku. Nu tas tā, pēc personīgajiem novērojumiem.

    15/02/2010 at 23:32
    • Kni saka:

      Mēs tur sabijām apmēram 3 stundas. Vari iedomāties, cik pārbijusies bija flegmatiskā būtne, kad viņai piešķīra vīrieti, kuram bija jāapgriež mati. Ja klients sēž krēslā un saka: jūs galvenais nebaidieties… bet šai rokas trīc un drosmes nav pat tik, cik melns aiz naga… nu tad piedod atvaino. Ko Tu, mīļo cilvēk, vēl te meklē?!?

      Nezinu, man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka par frizieriem grib kļūt tie, kas paspējuši jau mājās AR PATIKU matus nekrāsot, pielīdzināt.. vī, nesaprotu. Es pat savai omei matus apgriezu un safēnoju labāk, nekā viņa tur iet pie kaut kādas babulienes uz tā saucamo frizētavu.

      16/02/2010 at 08:52
  • pagesalive saka:

    Man tagad tieši draudzene mācās par frizieri – mazliet zinu stāstu un sajūtas no otras puses, bet… atzīšos, man arī ir grūti saņemties aiziet kaut vai tikai matus norkāsot. Un tieši tā paša iemesla dēļ, bail, ka no patīkamās skaistuma procedūras pārguršu līdz nāvei :p

    17/02/2010 at 11:51
    • Kni saka:

      Jā, bet draudzenei noteikti bija pamudinājums kļūt par frizieri, jo viņai šī nodarbe patīk. Ne? Taču lūdzu, lūdzu pastāsti par sajūtām no otras puses. Ļoti labprāt par tām uzzinātu.

      17/02/2010 at 12:00
  • pagesalive saka:

    Patikt jau patī, bet nav joka lieta ar drošām kustībām ķerties klāt sveša cilvēka matu rotai :) tomēr tāda intīma padarīšana.
    http://so-sheer.blogspot.com/

    17/02/2010 at 12:09

Leave a Reply