Kni virtuve

love yourself more

Mūžīgais “ko tad es”

Kārtējo reizi lasot par kaimiņu slavēšanu, kas sevī ietver mūžīgo sūkstīšanos par tēmu, ka mēs neko, sadusmojos. Igauņi šo un igauņi to, tikai mēs neko. Kā viņiem izdevās ar tiem “Mandarīniem”*, kā viņiem izdevās ar to un kad mums beidzot būs savs “skaips” vai tā somu “nokia”, kura gan jau ir nobeigusies. Taču saknē – kad tad mums beidzot būs.

Varbūt mums jau ir, tikai mēs to neredzam? Nezinām?
Ja jums par to vēl ir šaubas, tad ir pēdējais vai arī īstais laiks doties uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, lai apskatītu izstādi “Humanizācija”. Citējot: “iedvesmojoša, vērienīga Latvijā radītā dizaina snieguma daudzveidības un pieejamības manifestēšana, kas atklās dizaina potenciālu jebkurā nozarē un indivīda sadzīves situācijā.”

Un nesakiet, ka mēs nevaram. Šajā izstādē apskatāmi vairāk nekā 130 Latvijas dizaina paraugu un pakalpojumu, un ja jums uz brīdi negribēsies kādā no šīm ainiņām/stendiem („Darbs”, „Mājoklis”, „Maltīte”, „Tīrība”, „Kustība”, „Bērnība”) uzkavēties ilgāk vai palikt pavisam, tad man atliek vien nopūsties. Ejiet un apskatiet, cik daudz mēs ne tikai varam, bet jau darām.

Puika no šīs trijotnes aizrautīgi skraidīja no viena stenda pie otra, pārējiem izrādot, ko paveicis viņa tētis. Lūk, 21. gadsimta mērīšanās. Kādreiz mēs to darījām pagalmā, puika to dara muzejā. Tas lepnums par tēti izskanēja katrā viņa vārdā. Iedvesmojoši!

Mobilā aplikācija “Futbols” – aplikācija valsts pārvaldes darbības vērtēšanai ar sabiedrības līdzdalību. WSA Mobile 2014. gada konkursā atzīta par vienu no labākajām pasaulē. Tik ļoti patīkami, lasot aprakstus, pamanīt pazīstamus vārdus. ZZ, šis Tev.

Stends “Bērnība” patiešām ir īsta bērnība, jo te ļauts jaunajai paaudzei ne tikai zīmēt, skaisti sēžot pie galda, bet arī uz tāfeles ar īpašiem krītiņiem, vai arī izkrāsojot kādu gabaliņu no sienas tapetes.

Manuprāt, viena no skaistākajām lietām, ko rada izdevniecība “Liels un mazs” – Bibibuki. Mazas, bet ārkārtīgi skaistas dzejas grāmatiņas, kur katrā ar tekstu un ilustrāciju tiek izstāstīts viens dzejolis.

Te ir vēl viens stāsts par “ko tad mēs”.. mēs, redz, unikālus materiālus ražojam. Sveikas Tev, Signe. Valmieras stikla šķiedrai divi podesti.

Kūdra.

Ekstrudēta akmens masa.

Tagad atzīstas tie, kas domāja, ka mums ir tikai tas smalkais un dārgais Ērenpreiss. Savas atzīšanās lieciet vien kabatās. Ir arī citi.

Kaut ko saldu? Redziet, “Laima” arī var. Ja grib, tad pat ļoti.

Uz šīs gardās nots tad arī likšu punktu un cerēšu, kas esmu jūs mazliet iedvesmojusi un radījusi vēlmi visu apskatīt pašiem. Izbrīvējiet sev pusotru stundu vai divas un izstaigājiet visu muzeju, jo ar vienu biļeti šajā reizē atļauts paviesoties visos trīs stāvos.

Lai brīnišķīgs un atklājumiem bagāts šis muzeja apmeklējums! Mēs patiešām varam un ir tik skaisti, ka jau darām! Un atcerieties, mums nav jāskatās, ko kaimiņš dara, mums ar viņiem vienkārši vairāk jāsadarbojas. Jo? Jo izlasi to, kas seko aiz zvaigznītes.

Lai silti!

* Filma “Mandarīni” ir brīnišķīga (Oskara nominācija vēl jo slavinošāk) un esmu to redzējusi vairākas reizes, bet visus laurus pierakstīt igauņiem, ja filmas režisors ir gruzīns? Nopietni? Kā igauņiem idevās? Pavisam elementāri – sadarbojoties. Sadarbojoties mazām tautām vienmēr daudz kas labāk izdodas.

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply