Gaiss, kas ieplūda pa logu, smaržoja pēc degoša koka. Pēc malkas. No mājas skursteņa pa diagonāli ar vēju lidoja dūmi un radīja ilūziju par laukiem vai vismaz mazpilsētu. Biju tikusi pie kārtējās iespējas ieraudzīt vidi, kurā dzīvoju, pavisam citā laikā. Nolūkoties, kā bērni nokrāvušies skolas somām rindā pa divi dodas no viena punkta uz kādu citu, kā vīrietis ar gailenēm pilnu grozu ceļo no vienām durvīm pie otrām, kā vīrietis, kurš tikko izmetis atkritumus, tomēr atgriežas pie konteinera, lai vēlreiz aplūkotu tikko izplivināto papīru un saplēstu no sīkos gabaliņos, kā meitene, piņķerēdama vaļā telefonam pievienotās austiņas, tūlīt izslēgs visas apkārtējās skaņas un iegrims mūzikā vai radio, kā mazs puika aizripina uz skrejriteņa ķiršu sarkanā jakā, kas skaidri parāda, no kuras skolas viņš ir.. un tā viņi visi ceļo, kamēr es, pārkārusi roku pār palodzi, ļauju vējam to vēsināt. Ar stulbumu nelielās un neveiklību ne tik, tāpēc..
Piedodiet, ziloņu kādu brīdi nebūs. Patiešām tikai brīdi.
Tā gadījās. Viss kādreiz sadzīst, tikai dažreiz nevar zināt, kad īsti ir kādreiz.
Lai silti!
