Kni virtuve

love yourself more

Noslēguma sērija – 28 STUNDAS BRISELĒ

Kā jau solīts – noslēguma sērija par tā saucamajām 28 stundām Briselē.

Vafeles.
Pirms devāmies meklēt mazos čurātājus, pabijām vēl šur tur.
Ilzītes lapiņā bija atzīmēta arī vafeļu ēšana un tieši šis pasākums nāca laikā, jo mans vēders neganti rūca. Auksts laiks un tukšs vēders nevienam nav draugi, arī man nē.
Noskatījām vafeļu tirgotavu un stājāmies rindā. Vafeles ir svaigi ceptas, vēl siltas un ar plašu garnējuma piedāvājumu. Tās ir gan ar banāniem, gan zemenēm, gan putukrējumu un šokolādi. Savu izvēli izdarīju atbilstoši monētu skaitam kabatā – vafele vulgaris (lasi – parastā) ar pūdercukuru, jo biju iedomājusies, ka šo noteikti būs ērtāk ēst nekā tās, uz kurām trīs stāvos sakrauts garnējums. Banāniem droši vien nebija nekādas vainas, bet zemenes.. nu kādas zemenes šajā gada laikā!? Ilze izvēlējās ar šokolādes glazūru. Un tad tik sākās cirks! Vējš pūta un drīz vien es pārvērtos par pūdercukur.kni. Pūdercukurs bija visur – gan uz vaigiem, gan deguna, gan matos, gan uz mēteļa.. pat skropstām! Biju vienīgā, kurai par to visu smiekli nenāca, taču vafele bija pārāk garšīga un izsalkums pārāk liels, lai iedziļinātos citu uzjautrināšanos par manu pūdercukurķibeli.

Vēlāk uzzinājām, ka esam ēdušas neīstās vafeles, jo šīs te esot tūristiem domātās un īstās beļģu vafeles esot pavisam citas. Plānākas un uz tām nekrauj trīsstāvu garnējumu, lai pievilinātu izsalkušos iebraucējus.

Ja tomēr Briselē ēdīsiet tūristu vafeles, nepērciet tās vecpilsētā, bet gan mazliet nostāk. Par to pašu naudiņu dabūsiet veselas divas. To pašu varu teikt arī par saldumu iegādi. Es nežīdojos, bet par ietaupīto labāk aizejiet iedzert alu, vai kādu izstādi. Tomēr nevar noliegt faktu, ka Briselē naudiņa aiziet kā ūdens pa krānu, tāpēc jābūt attapīgākiem gluži kā Vecrīgā. Nostāk no centra arī ir daudz elegantu un labu vietiņu, kurās jums nebūs jāpārmaksā un ēdiens noteikti būs lielisks!

Suvenīru bodes.
Diskusija par interesantiem suvenīriem ir aktuāla ne tikai pie mums. Līdz kādam brīdim man likās, ka Briselei ir tās pašas problēmas kā Rīgai. Bezjēdzīgi un garlaicīgi suvenīri, radīti čaklajām, mazajām ķīniešu tautas rociņām. Ko pasaule darītu, ja nebūtu Ķīnas?
Visi suvenīru veikali gan vecpilsētas, gan attālākos Briseles stūros likās vienādi gan izkārtojuma, gan piedāvājuma ziņā. Pilns ar čurājošā puisīša variācijām – pudeļu korķis, pudeļu attaisāmais, ledusskapja magnēts un piekariņš pie atslēgas. Visi jau tik ļoti novalkātie elementi un nekā svaiga. Pat nepārsteidza tas, ka bodītēs atrodami arī citas valstis simbolizējošie suvenīri.
Ilze bija apņēmusies iegādāties ledusskapja magnētiņu, jo, kā sapratu, viņa tos kolekcionē un pērk katra ceļojuma laikā. Kad bijām izstaigājušas pēcskaitaneatceroscik suvenīrbodītes, Ilzei tikai dota pēdējā iespēja. Noteikumi paredzēja, ka viņa drīkstēs ieiet tikai vēl vienā suvenīrtirgotavā un tai būs jābūt pēdējai, jo uz citām mēs atteicāmies iet. Bija jautri skatīties, kā Ilze cenšas no ārpuses saprast, vai šajā bodē būs tas, ko viņa meklē un ir iedomājusies. Nezinu, vai viņa klusībā pie sevis skaitīja kādas lūgšanas, bet tieši tik pat negaidīti, kā atradām mazo mīzaliņu (skati iepriekšējo ierakstu par Briseli: čurātāju medības), atradām arī īsto suvenīru veikalu. Tā piedāvājums pilnībā atšķīrās no iepriekš redzētā un tagad mums bija jauna problēma – Ilze gribēja visu :D Suvenīru veikals The Brussels Corner nepiedāvāja pēc viena trafareta taisītās suvenīrfigūriņas. (ja skatīsieties linku, tad labajā malā ir teksts treknākiem butiņiem. Tuvinot kursoru, parādās daži no suvenīriem) Pievilcīgi likās gan stilīgie T-krekli, gan priekšauti, kartiņas, 1x2cm lielās sērkociņu kastītes, zīmuļu futlārīši ar stilizētu uzrakstu „Brisele”. Un pastkartes! Patiešām gribējās gandrīz visas, jo to risinājums likās patiešām neredzēts un asprātīgs. Svarīgi arī, mūsdienīgs! Nē, ne pārmoderns… tas, kas jau kļūst saprotams tikai ar papildus paskaidrojumu, nav nekam derīgs.
Mission completed!
Uz veikaliņa vizītkartes rakstīts – your best souvenir of Belgium – ziniet, viņi nav samelojušies!
Nu tad trīs lietas, labas lietas.
Maks pa dienu patukšots, tirdziņš apskatīts (Ziemassvētku tirdziņš ar daudzām mazām būdiņām, kurās tirgo sākot no stikla eglīšu rotājumiem, līdz pat izlejamām smaržām) un pēdas sagurušas. Dodamies uz mūsu naktsmītni, lai mazliet atvilktu elpu, bet pēc tam dotos padegustēt alu. Abas ar Ilzīti pārvelkam glaunākus apavus un, ja ir glaunāki apavi, ir arī svārki. Nē, nav nekādi miņuki. Pavisam vienkārši svārki, kas nekliedz neko vairāk kā tikai – džinss!
Enriko nopēta mūs un iespej Dinai, ka šī taču saprotot, ka mūs abas mājās dabūt nebūšot iespējams :D
Smejamies un pamājam „atā!”

Kā Kir Cassis satika un mēs alu padzērāmies.
Dodamies uz kādu krogu netālu no mūsu apmešanās vietās. Vieta zināma un mājīga. Man palikuši tikai 15 eiro, Ilzīte mums bagātāka un Din nav gandrīz vairs nekā.
Vakara mērķis – pagaršot beļģu ķiršu alu jeb kierk. Dzērienu kartē ir 0.75 L pudele un šķiet, to būtu izdevīgāk ņemt uz mums divām (Din alko nelieto), nekā katrai ņemt kādu mazāku pudelīti. Kad viesmīlim jautājam, vai tad šī pudele vienam cilvēkam būtu par lielu, viņš sataisa nopietnu seju (lai gan viņa dredu galvai tāda nepiestāv) un saka, ka tā taču esot LIELĀ pudele un loģiski, ka būs par daudz. Nu labi, labi. Paņemam uz abām un galu galā tik vien sanāk kā katrai pa vienai glāzei un vēl mazliet. … LIELĀ pudele.. jocīgais. Mūsu budžets pieļauj arī uzkodas, kuras var iegādāties par samērā saprātīgu cenu – 3 dažādi šķīvīši par 5 eiro: desa (ārkārtīgi garda un mazliet piparota), siers un olīves. Frī kartupelīšus varot dabūt tikai tad, ja pasūta pamatēdienu. Te Tev nu bija! Baudām to, kas ir. Uzjautrināmies un vērojam cilvēkus. Krogs ir stāvgrūdām pilns un vairs nav gandrīz neviena brīva galdiņa. Beļģi (lai gan to patieso tautību noteikt ir grūti) mielojas, dzer alu vai vīnu un čalo vienā čalošanā.

Kad lielā mazā pudele pieveikta, izvēlamies nākamos dzērienus, jo mājās iet vēl netaisāmies.
Izvēlos Kir Cassis, bet Ilze dzers alu ar nosaukumu Kwak.
Kir Cassis ir baltvīns sajaukts kopā ar upeņu liķieri, parasti tiek pasniegts šampanieša vai standarta vīna glāzē. Ja kādam interesē, tad te būs recepte. Kas man ārkārtīgi patika ir tā nosaukums flāmu valodā: Kir met Cassis. Nu it kā jau nav nekā īpaša, bet tā jau nebūtu es, ja neatrastu kaut ko burvīgu šajos trīs vārdos. Burvība slēpjas vārdā „met”. Loģiski saprotot, ir domāts „ar” (kaut vai līdzība ar vācu valodu „mit”), taču ne, es domāju tālāk. „Met” tulkojumu atvasinu no angļu valodas vārda „to meet” (satikt) pagātnes formas „met”. Tātad es to tulkoju tā – dzēriens ar nosaukumu: Kir satika Cassis =) Vai nav burvīgi? Randiņš glāzē!
Lai laime pilnīga un kabatā vējam būtu kur ieskrieties, tik pasūtīta vēl viena dzērienu tūre. Jau jautrībai, tad jautrībai: Delirium Tremens un Satan Blond. Nosaukumi ģeniāli un, kā vēlāk paskaidro mūsu dredotais viesmīlis – tie ir tikai nosaukumi, ar dzēriena stiprumu vai iedarbību tam nav nekāda sakara.

Man somiņā ir melna tintes pildspalva! Abām meitenēm par piemiņu uzzīmēju piecminūšu portretus un esmu žēlīga, naudu neprasu :D

It kā jau varētu palikt vēl, taču agrā celšanās mazliet liek savaldīties.
Šprotes sakāpj bundžā un man šoreiz tiek ļauts gulēt malā. Trīs reizes noskan „ar labunakti”, Dina vēl ķiķina par krogā runāto un mēs iemiegam, lai sagatavotos rīta cēlienam, mazajām nesaskaņām iznākot no metro un meklējot lidostas autobusu, bet tas viss ir sīkumi. 3 sievietēm kopā ir pagrūti, vajadzīgs kāds zibens novedējs – pavadonis.

Ja arī kaut kas piemirsās, piedodiet. Brauciet un atklājiet paši.

P.S. Tik daudz uzvalkos tērptu vīriešu vienuviet vēl nebija nācies redzēt. Šiki! =)

Bet te – daži foto no mūsu brauciena.

Atvilktne: Kni ceļo
  • dindin saka:

    Paldies, ka to izdarīji! Es domāju, apkopoji šo visu trīs aizraujošos aprakstos. Ar nepacietību gaidīju katru nākamo. Mums ar Tevi biežāk kaut kur kopā jābrauc! Es varētu fočēt, bet Tu – taisīt ceļojumaprakstus :P

    P.S. Oi, vēl jāsaņemas kaučsērfingā uzrakstīt atsauksmi Enrico ;)

    02/12/2009 at 14:15
    • Kni saka:

      Paldies Tev par bildēm!
      Un paldies, ka mani tādu paņēmi līdzi.

      P.S. Arī es slinkoju un neesmu uzrakstījusi.

      02/12/2009 at 14:32
  • inī saka:

    Man Brisele vienmēr saistījusies ar pelēku krāsu + erudīcijas konkursu par Eiropas Savienību (atceries? :)))
    Bet tavos aprakstos tā izskatās kā pārsteigumu lādīte, no kuras var izvilkt tieši to, ko kārojas :)

    02/12/2009 at 17:06
    • Kni saka:

      Jā, vēl tagad atceros Kurmja erudīciju.. vai arī tas bija Zirnis? Par Gordon Matthew Thomas Sumner (lielākajai daļai zināms kā Sting) – tā zibenīgā atbilde. Atceries?

      Un Brisele nav pelēka. Brisele staro krāsainās gaismiņās, lai actiņas priecājas =)

      02/12/2009 at 17:26
      • inī saka:

        Kurmis, Kurmis tas bija :)) Es gan nevienu jautājumu neatceros, detaļu atcerēšanās vispār nav mana stiprā puse.. iedomājies, es pat vakar aizmirsu, cikos man ir pieraksts pie ārsta un, protams, nokavēju precīzi 1 stundu :( Šitāda dusma uz sevi sen nebija bijusi :) bet labi, ka viss beidzās labi :)

        P.S. un uzrakstiet gan par to Kapteini Enriko kaut ko labu :) kāds viņam bij pulkstenis?

        02/12/2009 at 17:51
  • Tincii saka:

    es gribu pūdercukurKni, pūdercukurvafeles un vispār pūdercukursajūtu uz mēles un viscaur! Tu garšīgi raksti. Man sanāca perfekta piedeva vakariņām, ko ieturēju Tavā virtuvē :)

    02/12/2009 at 19:24
  • Ilziite saka:

    Beidzot pabeidzu arī savu tekstu.. un tiku pie tava lasīšanas (pirms tam negribēju iespaidoties) :) interesanti salīdzināt iespaidus :) man patika tava versija! :)

    04/12/2009 at 13:21

Leave a Reply