Man bērnībā autobusā vienmēr palika slikti un katru reizi, kad tuvojās kāds tālāks brauciens, mans prāts jau zināja, kas darāms. Pirms mani paspēja piemeklēt šī sajūta, es centos iemigt. Īsti nezinu, kam tieši gatavojās ķermenis aizgājušajā nedēļas nogalē, bet es lielāko daļu no tās vienkārši nogulēju, pamostoties vien uz pāris notikumiem. Kas guļ, tas negrēko. Kas guļ, visticamākais, arī neko neizdara. Varbūt tas bija pieradums, kas tomēr svētdienā lika celties. Pieradums bieži vien ir mans draugs un vēl biežāk – ienaidnieks.
Bet citādi, uzsniga taču, un šajā sakarā skrāpētā Kazimira vēders ietonējās balts, jo bija taču jāpamēģina, kā būtu, ja tomēr būtu.
Ziniet, kas notiek ar tiem, kas daudz guļ? Brīdī, kad miegu vajag, tas ir beidzies, bet, kā zināms, nieki, jo naktī no svētdienas uz pirmdienu guļ tikai mīkstie.
Lai koša nedēļa!
Piedodiet, bet silta vairs nebūs.
