Kaut kur starp kabatlakatiņu kaudzēm, karsta ūdens spainī, kur iemērkt kājas, aizžmiedzot acis, spilveniem, kas sacelti augstāk, lai guļot nekņudina kaklā, kaut kur starp to visu pilnīgā mierā top pa kādam zilonim. Veselīgam zilonim.
Saule tam piestāv vislabāk. Tad tumši pelēkais kļūst melnāks, tad zelts spožāks un noslīpētās virsmas īpaši gludas. Lai kā negribētos vispārināt, mums visiem piestāv saule.
Paturpinot to visu, mazi auskariņi. Kā rindā saliktas oglītes.
Lai silti un esiet veseli!
La-la-lā!
Ko saprotams, Giča dabūja to savā paspārnē. .:)
Gicha pajautāja, Gicha dabūja. Neviens cits nejautāja. ;)
Eh, nevis “ko”, bet “kā” bija domāts, telefons izlēma pats pamainīt. :) Vienkārši ir forši redzēt prieka pilnus komentārus. :)
Man patīk, ka jāapstājas, jāieskatās rūpīgāk, citādāk prātā jau nozib ainiņa, kurā Tu, mīļā Tu, ar nokaitētu dzelzi radi oglītes un atklāj zeltu :)
Skaisti!
Paldies! Vēsture rāda, ka man labāk ļoti karstus priekšmetus rokās labāk nedot. Ir ļaudis, kuri vēl joprojām ķiķina par manu prasmu applaucēt rokas.
Nezinu, bet šo gaidu ar nepacietību. Kaut kāds īpašs izaicinājums tajā ir. Laikam esmu ar tā noskaņojusies… pārsteigt, izaicināt, likt brīnīties, nodrupināt kādu kārtu, ļaut dvēselei zeltot…
Tu tikai nesadomājies tā, ka galu galā vairs nekas nepatiks ;)