Kni virtuve

love yourself more

Plūmes

To toni uzjaucu neskaitāmas reizes, neskaitāmas reizes mēģināju kaut ko iesākt, apvainojos uz sevi. Neko neizdarīju. Padevos. Mēģināju vēlreiz. Apvainojos vēlreiz. Jau palika smieklīgi. Gaidīju nākamo brīvo brīdi, kuru galu galā iekārtoju darba dienas vakarā, iestiepjot vienu dienu otrā. Decembris nedodas rokās, pat tās lietas, kuras varētu prast ar aizvērtām acīm.

Kad liekas, ka viss mierīgi, darbs pabeigts un atlikusi tikai ķēdīte, izrādās, ka tas nav nekāds “tikai”, jo, redz, “tikai” ierastajā vietā nav.

Mierināju pirmo paniku un vedināju sevi ne gluži paskatīties uzmanīgāk, bet pieļaut variācijas. Ir. Ķēdīte ir. Pat divas. Tikmēr ziedu kulons piestāvēs gan mammai, gan jaunkundzei, kura tiks pie tā zaļā ziloņa.

Līdz auskariem gan laikam būs jāpagaida, pat ja tie ir sīciņi.

Kas tas ir par atvieglojumu, kad saprotu, ka nav jāsaka: piedod, es centos, bet man nesanāca. Tā gadās un nav lemts.

Lai silti!

Atvilktne: Sloņ un darbi

Leave a Reply