Runā viesis: Atmiņas

Ievadam.
Man reiz bija kāds draugs, kurš teica, ka atmiņas pierakstīt nevajag, jo tās nogalina. Es gan smējos, taču, kad piedzīvoju brīdi, kad jebkurai lietai bija asociācija, draugu sapratu. Tie ir bijuši tie brīži, kad iekšēji kliedzu: nu kāpēc tieši to, nu kāpēc tieši to es atceros? Sasodīts! Dzēst! Dzēst! Dzēst!
Vai padzēšot daļu no atmiņām, mēs būtu citādāki? Vai mēs ko zaudētu? Bet varbūt tieši atmiņu dēļ mēs mēdzam iestrēgt un nevirzāmies uz priekšu?

Valērija jeb Mēnessmeitēns manī raisīja daudz pārdomu un iespējams, raisīs arī jums. Runā viešņa!

ATMIŅAS

Tu nevari izvēlēties atmiņas, kuras glabās Tavs prāts. Dažkārt mēs atceramies sīkas, nenozīmīgas lietas, bet citreiz kaut ko lielu un mums ļoti nozīmīgu.
Ikviens atceras savu dzimšanas dienas datumu, iespējams dēļ sen gaidītām dāvanām, vai arī dēļ pozitīvām emocijām.

Vai Tu atceries taureņa spārnu krāsu, kuru redzēji pirms divām vasarām? Bet pirms piecām? Es atceros. Pirms piecām vasarām pirmais taurentiņš, kuru redzēju, bija raibiem spārniem. Tas nosēdās uz manas plaukstas virspuses. Es pacēlu roku acu augstumā un kādu laiku to vēroju. Tas gads bija brīnišķīgs, smaidu un pozitīvu sajūtu pilns. Visi nākamie taureņi ir bijuši dzelteni… Bet šogad vēl taureņi nav manīti, bet domāju, tas būs dzeltens…

Vai Tu atceries savu pirmo skūpstu? Tās jaukās tirpiņas, kuras pārskrēja pāri Tavam ķermenim. Šķita, it kā tā būs mūžīgi. Bet pagāja laiks un Tu saprati, kā šajā dzīve nekas nav mūžīgs.
Ikvienam ir kāda bērnības garša, kura atgādina par dienām, kad nezināji, ko nozīmē problēmas, darbs vai atbildība. Kādam tas ir vārīts pilnpiens, citam plombīra saldējums vai Laimas konfektes. Bet šī garša Tev noteikti dod patīkamu sajūtu. Lai arī Tu ikdienā nedomā par šīm atmiņām, bet vienmēr tās atceries, sajūtot šo, tikai Tev nozīmīgu garšu.

Atmiņas, kuras ik dienu Tu nepārcilā, var uzjundīt arī no smaržām. Piemēram, ja sieviete, kas stāv netālu no Tevis trolejbusā, lieto tās pašas smaržas, kuras ir lietojusi Tava māte, kad vēl biji mazs. Vai arī tādas ir lietojis kāds cits Tev nozīmīgs cilvēks. Un Tu atceries cik jauki bija tad, kad Tava mamma Tevi piespieda mīļi sev klāt, kad biji bēdīgs vai sasitis ceļgalu. Tavs mazais deguntiņš bija iespiests mammas blūzes maigajā audumā un Tu ieelpoji šo smaržu. Šī mātes smarža darbojās kā visstiprākās zāles, pēc tās sajušanas, visas pasaules sāpes pārgāja un Tu varēji turpināt rotaļāties.

Cilvēks ir tāda būtne, kas krāj lietas. Bet līdz ar lietām nāk arī atmiņas un pārvācoties, vai tās pārcilājot Tu vienmēr atceries, ar ko šīs lietas Tev ir saistās. Bet, ja blakus ir otrs, kas bijis klāt toreiz, kad šis svarīgais notikums notika, Tu izsaucies kaut ko no sērijas – “Atceries? Atceries? Toreiz mēs dejojām kailām kājām, ielas vidū un visapkārt bija tikai zvaigznes…”

Nav cilvēku bez atmiņu lietām. Vai tas būtu gredzens, kuru dāvājis mīļotais, vai mātes/māsas/brāļa dāvāti auskari, vai arī pulkstenis, kurpes, maks kuru iegādājies saņemot savu pirmo, paša spēkiem nopelnīto algu. Ikviena lietiņa neskatoties uz to, vai esi vīrietis vai sieviete Tevī raisa sajūtas un atmiņu (labu vai sliktu) uzplaiksnījumus. Alus korķītis, stāvlampa vai krēsls. Vai arī tā ir kāda šalle, zeķes vai mobilais telefons. Tas var būt jebkas. Bet tas vienmēr ir Tavs, jo glabā Tavu atmiņu daļiņu.

Gads aiz gada steidzas un cilvēks apaug ar mantām, tādējādi arī ar atmiņām. Vai tas ir labi, vai slikti ir jāvērtē Tev pašam. Bet paraugies visapkārt uz vietu kur tagad atrodies, vai lietas, kuras atrodas Tev visapkārt sevī nes daļiņu Tevis, daļiņu tavu atmiņu?

Foto: pat atrodot bildi, atradu ko tādu, kur vesela sauja atmiņu. Es tiešām vēlētos, lai šajā ziņā man to nebūtu. Tīru skatu, bez asociācijām.
Foto no pitchfork.com