Varētu teikt, ka ar Uni esam no vienas ģimenes. No wordpress ģimenes. Iepazināmies pavisam vienkārši – es gāju ciemos pie viņas un viņa – pie manis. Uztrāpījām uz viena viļņa un galu galā virtuālo pazīšanos pārvērtām par reālu.
Kad šovakar saņēmu no viņas epastu ar sagatavotu ierakstu rubrikai “Runā viesis”, nodomāju, cik ļoti viņa trāpījusi pa manu šodienas sajūtu, lai gan jāatzīstas, ka nekāda masku cienītāja es neesmu, drīzāk atklāta bezkauņa un ko nu? Patiesība, vai vismaz atklātība atbrīvo. Caur šo mazo piebildi vēlos izmantot gadījumu un vēlreiz pateikt paldies par spēju klausīties.
Bet tagad gan, lai runā Une.
Maskas.
Lai arī paruna vēsta, ka nevajag raizēties par to, ko tavuprāt kāds par tevi domā, jo visi citi aizņemti ar raizēm, ko par viņiem domā tu pats. Tomēr ņemt vērā šo teicienu ne visiem, ne vienmēr izdodas. Reizēm esam pat gatavi melot par lietām, kas mums tuvas, aizrauj un sirdī, lai tik kāds ko nelāgu nepadomā. Ir pat ļaudis, kas izdomā labāko, ārpasaulei prezentējamo tēlu, sevi noslēpjot dziļi, dziļi skapī. Bet kāpēc? Vai mums ir kauns par sevi, saviem stiķiem, rakstura tumšākajiem nostūriem un dīvainajām, varbūt citiem ne tik pieņemamajām saulainajām pusēm. Mirkļos, kad par pateiktu domu, man uzreiz tiek lūgta piedošana par muļķību, pirms paspēju pat domu apgremot, man bija jāmulst par to, cik ļoti cilvēks var būt nedrošs par sevi. Kaunēties, pat nemīlēt. Man likās, ka lai nu kas, bet ar mani tā nebūs, lai tur vai kas, lai zeme paveras, bet manus vērša radziņus neviens pats neaplauzīs, es esmu tāda, kāda izaugusi – spuraina, skaļiem smiekliem, samaitātu humora izjūtu, tieša, ar savu viedokli, ko nebaidos pateikt. Līdz šim.
Pēdējā laikā, varbūt krīzes radītās konkurences palielināšanās dēļ, varbūt tāpēc, ka, lai izdzīvotu ir jābūt labākajam, ar labu vairs nepietiek. Es apjaušu, ka pulcējos tam cilvēku kopumam, kas rūpīgi, aiz saķemmētiem matiem, baltiem atlokiem un melnām jakām slēpj sevi. Pirms laika, es rindā biju beidzamā, apkārt atpazīstot vien dažus. Tagad ar katru dienu savam plecam jūtu blakus stāvētāju, vai tas tuvs draugs, kas tikai pēc dziļām pārrunām ar sevi, ļaujas atklāties, nometot plīvuru un skaidri parādot vājumu. Vai tie ir vecāki, kas asaru pilnām acīm atzīstas, ka nerod spēku vairs dzīvot tālāk. Pulks kļūst arvien lielāks, un lielāks. Tas ir kā narkotikas meklēt arvien jaunus veidus, kā noslēpties, iepatikties un samānīties. Var pat rīkot pieredzes apmaiņas vakarus, kurš labāks aktieris.
Kur paliek īstums, ja to gadās sastapt, kā atpazīt? Bērnos? Tajos, kas līdz kaulam iepazīti. Savējos? Skapī aiz vasaras kleitām, kažokiem un kašmira džemperiem.
Kaut uzrastos dzejnieks, kas visus aicinātu uz karnevālu… kur bez maskām ierasties. Tie būtu svētki.
Foto no theblogulator.com
hehe, man arī šodien domas bija par maskām…. :) mēs visas uz viena viļņa laikam :)
Heh.. Man gan šodien, ja neskaita neizsakāmu prieku par jaunatklāsmēm (kas par citu tēmu :) ) ..bija domas par vilšanos MANĀS cerībās.. Un pārdomas – vai daļu maskas mēs citiem neuzliekam paši/as?
Nezinu, vai to sauc par masku.. tās ir ilūzijas un vēlme redzēt to, ko gribas redzēt. Pavisam vienkārši un ērti.
Bet ko nu es.. nekāda dāvana jau es neesmu un jubilāra te arī neviena nav :D Citādi, tā kā es no malas, tad beidzot es arī varu izteikties un Une varēs nākt atbildēt, vai arī komentēt.
Lai nu kā, nav nekā ērtāka, kā būt pašam un man nav laika domāt, ko citi par mani domā. Tā ir viņu problēma, nevis manējā. Ja viņiem nav cita ko darīt, aber lūdzu.
Ai, kā te visi vienos viļņos viļņojās :-)))
Nu, Kni!!!!!!!!!!!!! Tavs komentārs ir precīzi tie paši vārdi, ko es šorīt teicu mazkastanei, kura želojās par attieksmi – skolā, apkārtējos… Jā, būt savādākam, citādi domājošam nemaz nav viegli… Bet tā tiešām ir citu problēma, viņu lieki bezjēdzīgi notērētais laiks, kompleksi, koncentrēšanās uz citiem… (pirms kāda laika bija frāze par “Svara vērotājiem”; protams, atvainojos, ja kādu aizskaru personīgi, bet vārdi bija sekojoši “Kam nav ko labāku vērot, tas vēro savu svaru…”) Noraut pašam sev uzlikto masku, iemācīties no tā norobežoties, nesalīdzināt, neapspriest, neaprunāt, stāvēt tam visam pāri… Būt tādam, kāds tu patiesībā radies un esi kļuvis… To tā vienkārši nevar… Jā, citam tas dabas dots, citam jāpieliek pūles, citam pietiek, ja kāds tāds pats atrodas līdzās… Tad ir vieglāk… Piekrītu, ka šajā sabiedrībā un laikā vieglāk ar masku… Bet kur tad paliek pats? Savas vēlmes, savi prieki, savs viedoklis? Vai tiešām tikai zem spilvena turētās dienasgrāmatās, blogos, draugu pieraudātos plecos???… Paši sevi nomokam un izdzenam… Un brīnāmies, no kurienes slimības, dusmas, agresija, drūmās domas un smagas rīcības…
Jā, īstums ir mazos bērnos, patiesos draugos, reizēm nejauši sastaptos cilvēkos… Un pašā… Ja labi pameklē… Ja sevi iemācās pieņemt un mīlēt…
Kastani, tieši par to arī mana sāpe, jo līdz šim, es tiešām biju atklāta, tieša un tāda, kāda nu radusies, bet tagad atskāršu, ka dzīvē viss nav tik vienkārši, lai izslīdētu caur dzīves piespēlētajām situācijām neskartai :)
Dzīvē neizbēgami ir situācijas, kad ir vismaz jānoklusē vai jāpietēlo prieks… Es gan šajā ziņā esmu vilkusi stingru robežu starp savu privāto un darba dzīvi. Pirmajā esmu es pati, jo man vairāk gadu, jo labāk man tas izdodas un es pati reizēm kaifoju no dzīves baudīšanas, jo es atļaujos un man par laimi manējie mani nemīl mazāk, bet darbā šad tad nākas pablefot, tas ir jāatzīst. Es gan esmu priekš sevis lēmusi, ka ir sfēras, kur tas tavs īstums nevienam nav vajadzīgs un tā cīņa ar vējdzirnavām nav manu nervu un pūļu vērta.