Savējais?

Savējais?
Apsveicu aptuveni ar neko. Kopīgai kūkēšanai un vīndzeršanai ir sakas, proti, aicinajums kaut ko uzdarināt kļūst tāds tāls tāliņš, jo, kā zināms, savējie taču sapratīs, ka naktis par īsu, dienas skrien kā stirnas un vispār.

Šķiet, vispacietīgāk no visiem ir gaidījusi mana mamma, kura pirms gada vai diviem kaut kā ieminējās, ka man vajadzētu viņai ko uztaisīt. Parasti tas beidzas ar diviem īsiem “jā, jā”, turpinās ar “gan jau” un ievelkas krietni.

Iespējams, tā ir vainas apziņa par to, ka mājās neesmu bijusi kopš Ziemassvētkiem, iespējams, nav, bet nedēļas nogalē es beidzot saņēmos uzdarināt arī kaut ko mammai. Piespraude gaisīgajā tehnikā, proti, lai arī piespraude ir pieklājīga izmēra, tomēr joprojām viegla, jo zem izcilņiem ir gaiss, precīzāk, tukšums. Neskatoties uz to, ka detaļu kopā salipināšana ir visnotaļ piņķerīga, šāda veida piespraudes darināšana sagādā daudz prieka.

Piespraude lieliski sadzīvo ar rupjāka auduma apģērbu – gan žaketēm, gan mēteļiem, kā arī tām šallēm, kuras vēl spītīgi turas ap kaklu, sargājot no vēja.

Tā kā detaļas tiek sagatavotas sākumā, tad dažreiz otrajā procesa daļā uz otro cepšanu ar skalpeli un adatu nākas veikt pāris korekcijas, jo ideja procesa gaitā mainās.

Nu tad par to košo pavasari!