Iespējams, es nodarbojos ar pilnīgām muļķībām. Iespējams, meklēju jaunus ceļus un jaunus veidus. Patiesībā, kad darināju šo ziloni, sākotnējā doma bija cita, procesa gaitā ienāca prātā cita un rezultātā sanāca pavisam kas cits.
Zilonis, kurš darināts pēc principa “divreiz” ir no puscaurspīdīgās plastikas, kas otrajā piegājienā papildināta ar zeltītajiem apļiem un tirkīzzilo pildījumu, kas varētu likties mazliet nevērīgs. Nevērīgs, bet pārdomāts. Kā kontrasts starp gludo caurspīdīgumu un raupjo pildījumu. Viss kopā saulē mirdz un aicina aci kavēties.
Tiešā fotogrāfija viņus visus padara plakanus. Tā ir kā sajūtas zagle, jo nozog leņķus un mirdzumu. Nozog pārejas un reljefu.
Grozi, kā gribi, daļa no tā visa pazūd, un varbūt tas labi. Varbūt tas labi, ka tā neiedod vairāk, nekā tur ir.
Zilonis būs spraužams, jo trešo reizi cept to būtu, manuprāt, mazliet par traku. Ja domā, ka jūs varētu sadraudzēties, lai būtu. Vienpadsmit jaunie delfīni un zilonis ir Tavs.
Ģērbieties silti un būs silti!
Kā keramiskās flīzītes saulainā Spānijas mazpilsētas virtuvītē. Neviendabīgas, ar saviem kūkumiņiem un stāstiem, ko glabāt nākamajām paaudzēm. Smuka tā sajūta un šķiet, ka pēdējā bilde gan nav sajūtu zagle, tā visu “nodara” kā vajag.
Var just, ar ko Tu nodarbojies ikdienā. Tas kompliments. Paldies!
Tā pēdējā bilde jau bija “izmisums”, sak, tiešām.. tiešām tieši saulē jāieliek?
dikti glits! ausis tādas patiktu..