Kni virtuve

love yourself more

Svētulīgais izspiedējs

No tirgus uz mājām gāju ar līkumu caur dažām bodēm. Laužot kaklu pa Vecrīgas bruģi, mani apstādināja un uzrunāja kāds vīrietis. Smaida un runā krieviski, vai ta es no Rīgas esot un tā. Nu labi, esmu. Kas tad ira?
Jāpasmaida. Labi, še Tev smaids. Tālāk zināmais un ierastais stāsts. Vīrietis no azotes izvelk melnu kņigu un sakās esam baig labais cilvēks. Veģetārietis esot, meditācijas praktizē, algagolu nelietojot un matam ņerugajetsa. Da labi, varbūt dažu reizi tomēr vajadzēja? (to es pie sevis nodomāju, neteicu skaļi). Es tāda gaiša esot un aura man labulabā (lasi, gāž cukuru pār mani spaiņiem). Lūk, kņiga vērtīgā un vai no manis varētu lūgt požertvovaķ. Nē nu var, bet vai nevarētu bez kņigas, jo kņigu man negribas. (Neciešu, kad ar mani par ticības lietām grib parunāt). Jejbogu, nelasīšu.
Šis tik turpina mani karamelizēt iesāktajā garā. Jau ticis līdz manis izprecināšanai un to, ka vīrs miļļoņērs būs. Paskatījos ar vienu no saviem TIEM skatieniem (lasi, dziļi vienaldzīgajiem) un teicu, ka ņehoču, uz ko vīrietis nosmējās un pateica – praveļno. Ja jau praveļno, ko Tu man te gvelz?

Spiežu šim saujā piecdesmit sančas un ko es saņemu pretim? Malo. Dalaķikam vajagot dabaviķ.. Pfff… vai tik pirms piecām minūtēm runa nebija par karmu. Kuram ta te viņa ir netīra? Ieslēdzas manī kaut kāds aizsargklikšķis un, kā mans tiešais boss teiktu -> un tagad melo tā, ka pat ausis nepakustēsies. Teicu, ka makā viena černata un vilku sīksantīmus laukā. Izzvejoju starp baltajām naudām. Pērkams tas svētums, bļin. Ko es tagad ar to kņigu? Nolikt parkā uz soliņa? Negribu savā mājā tādu. Nākamreiz vairs nebūs nekādu požervovaņiju. Kvalitatīvs melns mētelis vēl nav rādītājs, ka man naudas tā, ka saujām var smelt un karmu ar.. lai pats savu uzpasē, gar manējo negrābstās, jo es neesmu veģetāriete, šodien izdzēru vīna glāzi vakariņās ēdot zivi un matam es mēdzu rugatsa, taču man ir kāda varenlaba īpašība – es neizspiežu no cilvēkiem naudu.

Foto: www.eruptingmind.com

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Mēnessmeitēns saka:

    Kādu dienu satikos ar vienu draudzeni, Rīgā, Vērmanes dārzā (izrādās tād sir pareizs nosaukums). Pienāk pie mums meitene, runā lauztā latviešu valodā, bet ļoti labā Amerikāņu angļu valodā. Izrādās tiešām meitene no Amerikas. Esot apmaiņas studente LU, teoloģijas fakultātē. Skaisti runāja, arī pēc brītiņa izvilka no somas melnu grāmatu. Stāstīja par Dievu, par grāmatas prezentāciju, par to, kā varēs iegādāties šo grāmatu pavisam lēti. Autors esot apgarots un visādi citādi jauks. Palūdza numurus. Draudzene iedeva neīstu, es iedevu netīšam īstu, aizmirsu ciparus vietām samainīt. Meitene atvadījās, bet pirms aiziešanas iedeva kaut kādas vizītkartes. Mēs tās atstājām turpat uz soliņa. Un pēc nedēļas tā meitene zvanīja, es iedevu savu telefonu pacelt draudzene, kas krievu valodā izskaidroja, kā nav īstais numurs, zvanītājs kļūdījies. Kārtējā sekta? / Šodien man zvanīja kāds draugs un teica sekojošo – “Atceries es Tev stāstīju par Sintiju!? Jauku, smaidīgu meiteni! Atceries es arī teicu, kā sen neesmu manījis viņu darbā! Man šodien menedžeris izstāstīja, kas ar viņu noticis. Viņa nav aizgājusi tāpat vien, viņu atlaida. Meitene tieši neilgi pirms atlaišanas bija iestājusies Baptistu draudzē un galīgi palikusi nekāda. Vairs nav smaidījusi, runājusi ar citiem un sākusi propagandēt savu ticību darbā. Neesot vairs bijusi glābjama, pārāk izskalojuši smadzenes meitenei.” Tā, kā ticība, ne ticība, bet… Un par to desmito tiesu arī. Desmitdaļa no algas jānes uz turieni, draudzei. / Mana paziņa smejoties teica, kā viņai sava sekta, no algas desmito daļu liekot krājkontā, bet baznīcai un ticību skandinātājiem ejot ar līkumu! :)

    07/02/2011 at 01:29
    • Kni saka:

      Paldies par Tavu stāstu, bet tas vairāk pēc mormoņiem izklausās. Tie te Rīgā cirkulē var aktīvāk par krišnām, sludinādami iespēju par velti pamācīties angļu valodu. Viņu tā saucamais ōfiss atrodas tieši virs mūsu uzņēmumam piederošā salona, pārējo labāk nekomentēšu.

      07/02/2011 at 06:42
  • ezz saka:

    Nu man zināmie baptisti nevienam smadzenes neskalo, mormoņi uz ielas nav uzbrukuši, da i citi reliģiskie nenāk klāt…

    07/02/2011 at 10:11
    • Kni saka:

      Es jau ar kaut kā tomēr apšaubu, ka baptisti kādam smadzenes būtu saskalojuši, jo Mateja draudzei garām veselu gadu nostaigāju. Tik cik redzēju, likās ļoti jauki ļaudis turp iet.

      07/02/2011 at 19:15
    • Mēnessmeitēns saka:

      tur jau tā lieta, kā darba kolēģi baptisti arī ir šokā par to meiteni. Tā vieta kur viņa aizgāja ir savādāka kā citas baptistu draudzes, to visi tās pilsētiņas iedzīvotāji saka. Un meitenei bija piedāvāts iet uz normālu vietu jo redz viņa dievticīga, bet viņa sapinās ar tiem…

      Mana tēva kolēģis bija Jehovas lieciniekos (viņš nomira), viņu visi darbā par svēto sauca. bet arī viņš nevienam neuzplijās ar savi ticību un darbā bija normāls cilvēks, strādīgs.

      Man jau šķiet, kā tas no draudzes galvenajiem ir atkarīgs, kādi smadzeņu skalotāji tur sēž.

      Krievijā viena meitene nomira, jo draudzē tika pateikts, kā visu naudu, kuru nedēļas laikā iztērē uz pārtiku ir jānes draudzes kopējā fondā, bet pašam veselu nedēļu jāsēž uz ūdens. Un meitene vienkārši nomira.

      Lai gan man reiz bija piedzīvojums braucot Ventspilī mikroautobusā. Kāda sieviete es vairs neatceros kādā draudzē viņa skaitījās, bet viņu visi par jukušu uzskatīja. Viņa parasti stāvēja un zem deguna sev kaut ko murmināja. Vien todien uzzināju, kā viņa murmina dzeju sev zem deguna, viņa sacerēja dzejoļus. Un todien kāds vīrietis viņai jautāja – ko viņa murmina, viņa paskatījās, pasmaidīja un teica – dzeju, es atkārtoju dzejas rindas, kuras man ienāk prātā, lai tās neaizmirstu, jo nav kur pierakstīt. Vēlāties dzirdēt? Un noskaitīja… tas dzejolis bija par eņģeļiem, debesīm, mākoņiem un prieku… Izklausījās ļoti skaists…
      /eh, es atkal aizrāvos ar rakstīšanu… :(

      08/02/2011 at 01:23
  • pagesalive saka:

    Super! Šitas bija viens gardumiņš pie manas trešās kafijas tases :)*

    07/02/2011 at 10:37
  • Tincii saka:

    Kni, garšīgi uzrakstīji!
    Par krišnām, kopš esmu pabijusi ar viņiem kopā pāris pasākumos, man vairs bail nav. Viņi ir tiešām jauki. Bet, ja kāds puisietis jums kādreiz ar Bhagavadgītu uz ielas uzbāžas,tad varat izmantot manu paņēmienu – smaidiet, skatieties acīs un sakiet – paldies, man tāda jau ir! puisis bija manāmi apjucis – ir? Tiešām?
    Jā, es atteicu, uzsmaidīju vēlreiz un devos savās gaitās.

    07/02/2011 at 12:02
  • Sanita saka:

    Man gadu gaitā ir izstrādājusies seja-maska: nenāc klāt! Tā automātiski uzliekas, kad tuvojas kāds Svētulis, reklāmlapiņu dalītājs … nenāk man viņi vairs klāt.

    07/02/2011 at 16:58
  • RedStar7 saka:

    Žēl, ka tādi nelieši apkārt staigā. Parasti viņi meklē acu kontaktu. Ja tas atrodas, tad aizbēgt vairs nevar. Toties var un vajag pastāvēt par savām personīgajām interesēm – tikai latviski (galu galā ne jau tev vajag runāt ar šo svešo cilvēku, bet gan viņam) un neko nedot. Rupji? Varbūt, bet naudu prasīt uz ielas vienalga kā to ietērpjot, ir ne tikai rupji, bet pat administratīvi sodāmi…

    08/02/2011 at 22:50
    • Kni saka:

      Pēc šī gadījuma es tiešām vairs ar šādiem te nerunāšu. Pēc tās piebildes, ka ir par maz, man tā dūša apskrējās. Es pat nesaprotu, kāpēc nepaņēmu savus 50 santīmus un negāju prom, jo tieši tā arī bija jādara!

      09/02/2011 at 06:29

Leave a Reply