Kni virtuve

love yourself more

Trauma

Nē, tā nebūs žēlošanās par tēmu “kāds es nabadziņš”, bet gan to, kā bērnības un citu gadu sajūtas, atkārtojoties notikumiem vai atgādinot par tiem, uzbango atkal un atkal, turklāt nepazūdot pat loģiski visu saliekot pa plauktiem.

Kad man bija mazpadsmit gadu (varētu būt 1996. gada ziema) un es vēl mācījos mākslas skolā (līdzīgi kā citi, kuri savu ārpus skolas laiku vadīja mūzikas vai sporta skolā), tuvojoties Ziemassvētkiem, kopā ar citiem skolas audzēkņiem piedalījos kādā mākslas skolu darbu izstādē par attiecīgo gadalaika tēmu. Atceros, kā neķēros pie krāsām, bet gan uz manas mīļākās pelēkās krāsas kartona līmēju baltu lapu, kurā pirms tam cītīgi, gabaliņu pa gabaliņam, ar papīra nazi biju izgriezusi ziemas ainavu ar eglēm, briedi un vecīti ragavās. Man patika. Tādas papīra mežģīnes. Pārējie bērni pieturējās pie tradicionālajām metodēm un savus darbus gleznoja ar guaša krāsām. Lai būtu. Nezinu, no kurienes manī tāda sajūta, bet šķiet, izstāde bija ierīkota Latviešu Biedrības namā augšējā stāvā. Kur trauma?

Redziet, tajā nedēļas nogalē, kad atvaļinājuma laikā devos uz Pēterbaznīcu skatīt dažādās mežģīnes (nezinu, vai šī izstāde joprojām darbojas), aiz stikla kādā vitrīnā ieraudzīju to, kas uzsita sāpīgo atmiņu. Skaisti izgrieztas papīra mežģīnes, jā, turklāt vairākos veidos gozējās kā vērtīgi mākslas darbi vai vismaz paraugi.

Skatījos uz papīra cakām un atcerējos, kā izstādes veidotāji manām papīra mežģīnēm bija atvēlējuši vietu tieši uz elektrības kastes kaut kur malā tā, lai netraucē krāsām. Tu pelēcis esi, stāvi vien tur.
Bet te aiz stikla un baznīcā. Es zinu, loģiski domājot, nieks, bet sāpīte taču palika.

* * *

Man šķiet, vaina ir tajā, ka es pārāk labi atceros to, kā kurā brīdī esmu jutusies. Citādi tas viss sen jau būtu aizmirsies. Vasarā, kad frizierim stāstīju, kāpēc nedrīkst griezt matus īsākus, viņš nosmējās: “Tu, sajūtu cilvēk!” Nu ja! Ja jūs zinātu to patīkamo sajūtu, kad mati glāsta muguru, jūs arī negrieztu.

Ir kāda bilde, kuru ieraugot, man mazliet apskrienas dūša. Arī no bērnības. Tā ir kolektīvās bildēšanās produkts, kur īsākie bērnudārza grupiņas bērni sasēdināti uz koka krēsliņiem, bet garākie stāv aizmugurē. Kas bildei vainas? Visi bērni sēž saposti svētku drānās, tikai Ingiņa pavalkātajās zeķubiksēs, rūtainā bruncī un parāstā zilā blūzītē. Šķiet, trakāk bildē gājis tikai jaunkundzei, kurai gadījies pārsist pieri, kuru attiecīgi rotāja leikoplasts. Jā, viņai likuši pagriezties tā.. pat īsti ne profilā. Aizgriezties. Tieši tā, aizgriezties. Vai nav nežēlīgi? Ko tieši tās audzinātājas centās slēpt? To, ka četrgadīgi bērni arī krīt un mēdz pārsist pieri?
Kā man tā gadījās? Manai mammai bija aizmirsuši pateikt, ka būs fotografēšana. Tā man nācās demonstrēt visas savas “skaistās iekšas”, lai neviens nepamanītu parastās zandeles. Smejies vai raudi, manāmi nav sanācis.

Kad pirms vairākām vasarām nonācu kādā pasmalkā pasākumā (joprojām nesaprotu, kāpēc neatteicu), kurā, visticamākais, man nemaz nebija paredzēts būt (es vienkārši dzīvoju tuvu), sasodīts, atkal pelēkā kleitā un kurpēs, kuras pēc lauztās kājas varēju uzvilkt, visu to papildinot ar pastulbu matu lentu, sajutos kā toreiz bērnudārzā, kad man aizmirsuši pateikt, kurp nāku. Sēdēju starp “sapostiem bērniem” taisnu muguru, jo neko citu šādos gadījumos nevar darīt. Sēdi un smaidi. Pat ja nemaz, nemaz neiederies, smaidi. Tiesa gan, kā kompensāciju sev, uz līdzīgu pasākumu aizgāju kā piedienas, bet nepalīdzēja. Man diemžēl (vai par laimi) ir laba atmiņa un es esmu sajūtu cilvēks.
Mazliet traumēts, mazliet salabots, bet sāpīte palika.

Varbūt izgriezt papīra mežģīni?
Varbūt izplivināt visu to pelēko?

Lai priecīgi un silti!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • turbooferret saka:

    Ilgi domāju par šo rakstu. Negribejās teikt, ka, jā, audzinātājas dažkārt pat neapzinoties var būt neiejūtīgas un nesaprotošas, un paviršas, ka daudz kas atkarīgs no tā, kam esi draugos un, kam patīc, kas tevi pieņem par savējo. Gribējās teikt kaut ko, kas padarītu pasauli mazliet gaišāku, bet beigās sanāk tikai šis. Kad augam, mums ir cerība, ka reiz izaugsim no bērnudārza un būsim lielajā pasaulē ar pieaugušiem cilvēkiem – līdzvērtīgi. Bet gadi paiet, bērnudārzs paliek, tikai audzēkņi vecāki. A, tomēr atradu sidraba maliņu – par laimi pieaugušo bērnudārzos ir vairāk vietas brīvai domai un iespēja izvēlēties klasesbiedrus.

    08/12/2014 at 12:51
    • Kni saka:

      Paldies par sidraba maliņu.
      Kad runāju ar kādu par šo pēc tam, kad tas viss bija uzplaiksnījis pēc kādas citas sarunas, mani izbrīnīja tikai tas, kāpēc nepaliek vieglāk, to pasakot un sev izskaidrojot.

      08/12/2014 at 20:39

Leave a Reply