Tumsas sindroms

Vēl dažas minūtes un ies vaļā pēdējā atvaļinājuma diena, kas iezīmēs brīvdienu režīma beigas. Zinu, ka mājās atkal jutīšos kā tāds svešķermenis un priekšā būs vismaz nedēļu garš “pierastpieikdienas” periods. Nezinu, vai tas kaut kāds novembra, vai vienkārši tumsas sindroms, bet mani piemeklējis nemiers. Tāds iekšējs dudinātājs, kas katru vakaru nāk ar mani pasēdēt un savas dudināšanas pēdas atstāj līdz pat rītam.
Noteikti es tāda neesmu vienīgā un neko jaunu arī nepavēstīšu, taču tās “blāblā” dzīves pārdomas, kas uzrodas rudens vakaros, brīžiem kļūst neizturamas, jo kaut kādā ziņā atkal atgriezusies sajūta, ka neesi gana labs un ne jau citiem, bet pašam sev. Paškritikas līmenis sasniedz nebijušus augstumus un kopā ar nemieru dudinātāju ņemas mani katru vakaru izklaidēt.
Un tik daudz jautājumu, uz kuriem atbilde ir vienkāršs “nezinu”. Tas smacē! Tas sasodīti smacē!!!

Risinājumi?
Varbūt ieslēgt gaismu un nolīst darbos?

Published by

Kni

Love yourself more

5 thoughts on “Tumsas sindroms”

  1. cik jauki apzināties, ka neesmu viena savos pašpārmetumu augstumos. katra gan savā kalnā, bet tomēr līdzīgos līmeņos.
    es to saistu ar veļu laiku. mārtiņos tas beidzas, tad senie latvieši pēcāk ir ālējušies uz nebēdu, lai ātrāk paiet ziema, laikam, būs jāseko viņu piemēram.

  2. :) un es, muļķīte, domāju, ka man tā vienai un tāpēc, ka tāpēc.. :D
    Tā kā “latvietis latvietim latvietis”, šis ir mans šodienas prieks un jūs mans mierinājums, meitenes!! :)
    Lai mums šis pasākums konstruktīvs galam galā!! Un – šodien ir tik skaista svētdiena!!

  3. Gaisma un darbs nelīdz… vismaz man ne…es parasti pārvelku segu pār galvu un gaidu pavasari :) kad mostos…

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.