Runā viesis: Show must go on!

Šī viešņa raksta gardi, tik gardi, ka savulaik visus viņas rakstus izlasīju vienā elpas vilcienā un prasīju vēl, tikai sanāca tā, ka nedeva, jo rakstīt kāre bija apstājusies un iedvesma aizceļojusi, taču es ceru, ka tas vienu dienu būs atpakaļ. Kad uzprasījos, vai ko varētu no viņas rakstītā nopublicēt, saņēmu atbildi: “Tas tak baigi gari..” Nu un? Bet kā lasās!
Sauksim viņu par Blanšu un ļausim viņai runāt.
SHOW MUST GO ON!

Šorīt pamodos, sapinusies tikko redzētajā sapnī kā pārāk garā naktskreklā. Sapnis līdzīgs citiem tādiem, sajūtas pazīstamas. Tādas kā skumjas un pazemojums, smeldze un dusmas… Sauksim viņu par Rodžeru.. nē, tas būtu pārāk intīmi. Labāk par Frenku. Es tagad lasu grāmatu, kur Frenks ir galvenais mīļākais, nu tad lai būtu Frenks. bet es – Mērija. Nea, Marija man patīk labāk. Tātad Frenks un Marija.

Tātad Marija šonakt sapņoja par Frenku. Taču… Frenkam ir draudzene. Grāmatā nebija. Ok, tad jāizdomā kāds vārds tāpat vien. Lai būtu Žaklīna. (Izcili klamzīgs vārds, kā radīts sievietei, kas aizņem vietu pie tevis iekārotā vīrieša sāniem.) Un tātad Marijas sapnī Frenks piedāvāja Marijai aizbraukt no Rīgas līdz… pilsētai N kopā ar viņu autobusu (neprasiet, tas taču bija sapnis). Kad Marija jau cerību spārnota iekāpa autobusā ar domu, ka viņa tagad kādu laiku pavadīs nosacītā divatā ar Frenku, viņa ieraudzīja Žaklīnu, kam Frenks, protams, iekārtojās blakus. Marija apsēdās brīvā solā aiz viņiem. Viņas sirds salēcās, kad Frenks piecēlās un atnāca apsēsties viņai blakus. Marija domāja, ko tas varētu nozīmēt – vai viņš beidzot bija izdarījis izvēli, vai vienkārši viņš rāvās uz pusēm, nespēdams izlemt gluži tāpat kā savulaik Marija pati. Patiesība izrādījās daudz prastāka, skaudrāka un vilšanās tāpēc bija jo sāpīgāka – viņš bija atnācis, lai noprecizētu kādus ar braucienu saistītus jautājumus. Sausa, lietišķa runa.

Marija tīšām runāja skaļi, mēģinādama skart viņu privātās attiecības, viņa zināja, ka Žaklīna dzirdēs. Viņa gribēja izprovocēt strīdu, attiecību skaidrošanu trijatā. Tā varētu kaut ko panākt… varbūt…
Autobuss apstājās pa ceļam kādā mazpilsētā, lai tā pasažieri varētu ieiet veikalā. Veikals bija pagrabā, pilnīgi tukšs. Zem izvelkamās letes stikla pārdevējam priekšā bija izlikti trīs desas luņķi kā varētu izlikt Louis Vuitton somiņas, tikai ar to atšķirību, ka viss šajā telpā bija vismaz 40 gadus vecs un intensīvi lietots. Patiesībā šķita, ka tā ir kāda kantora telpa, kurā pārpratuma pēc ierīkots veikals.
Pamodusies Marija jau vairs neatcerējās, ko tieši Frenks viņai bija pateicis, tomēr viņa atcerējās sajūtas – tas bija pilnīgs noliegums viņu attiecībām. Frenks bija apskāvis Žaklīnu… Marijai tā sāpēja, ka varētu kliegt. Viņa piegāja pie Frenka, lai pateiktu, ka tālāk nebrauks, jo sāp. Tā sāp. Frenks bija pamājis ar galvu – saprotoši, bet reizē vienaldzīgi. Marija apsvēra, vai tomēr nesaņemties – tā būtu iespēja vēl mazliet pabūt Frenka tuvumā, nozagt kādu kopīgu mirkli… Bet ja nu nekā tāda nebūtu? Tikai ilgu pilns, tukšuma caurstrāvots mājupceļš? Marija neatgriezās autobusā. Lepnība un “tā darīt ir pareizi” uzvarēja.

Ģērbjoties Marija domāja, kur rodas šādi sapņi. Vai tie ir “bijušā nebijis atspoguļojums”, kā viņai mācīja skolā, vai tomēr taā visā bija kas pravietisks? Un ja tā, tad kā sapņi bija tulkojami – tieši vai apgriezti? Vai nelaime nozīmēja laimi? Vai nelaime nozīmēja nelaimi?
Rīta steigā sapņa radītās emocijas pabālēja, tomēr Marija zināja, ka vēl neskaitāmas reizes pie tā atgriezīsies domās. Un īpašos vājuma mirkļos arī darbos, sūtot Frenkam ziņu vai darot ko tikpat muļķīgu. Un viņa tāpat zināja, ka šādi sapņi būs vēl. Varbūt tādi, kā reiz viņa modās, izmisīgi raudot no nepiepildītās mīlestības tuvuma un no pazemojuma, kāds jāpārcieš, kad tavu sirdi, plaukstā ielikto, vienaldzīgi atraida.
Reizēm Marija baidījās aizmigt, jo nezināja, kas sekos – vai mierīga nakts, ritmiski elpojot, vai laimes virpulis, redzot vēlamo par esošo, negribot pamosties, vai plosoša melodrāma kā pagājušo nakti.

Show must go on, viņa nodomāja un piespieda sevi pasmaidīt.

Foto:http://thehollywoodscandal.com/2010/04/07/oink-goes-the-adultrer/