Tā kā atbilstoši vasaras tradīcijām brīvdienās esmu gulējusi pusdienlaiku, tad tagad miegs nevienā acī.
Kā tad bija, ja? :D Pirms došanās uz futbola finālspēli, saņēmu tādus kā iesmējienus – nu varēšot salīdzināt, kā tad ir – iet skatīties futbolu vai sesku & piepilsētu (SP).
Atšķirības ir tikai divas:
1. 85% futbola vērotāju ir vīrieši, savukārt SP – 95% sieviešu.
2. Vīrieši patiešām ir atnākuši uz pasākumu, t.i., skatīties futbolu, nevis pirmkārt, izrādīt savas šātātes un tad noskatīties to, ko rādīs ekrānā. Skarbi, bet tā tas ir. Par to vien liecina kaut vai fakts, ka ieejot zālē nespīd spoža gaisma un neviens trīs reizes negrozās, pirms atrod vietu. Apgaismojums jau no paša sākuma ir tikai tik spilgts, lai futbola līdzjutējs varētu atrast savu vietu.
Vispār jau ir muļķīgi salīdzināt abus šos pasākumus, jo tie tendēti katrs savā virzienā, tāpēc labāk par spēli un par futbolu iekš 3D.
Piebildīšu, ka šis bija mans pirmais 3D un visu iepriekš kinoteātrī izrādīto 3D biju veiksmīgi nobastojusi. Nejūtos neko zaudējusi, taču sajūtu, ka atrodies futbola laukumā un ka bērnībā skatītā grāmatiņa, kas atveras un izveido telpisku attēlu, nu ir atdzīvojusies, noliegt nevaru. Laukuma mauriņš liekas īpaši tuvu un tablo vispār – kā iekarināts gaisā.
Vieta atrasta un drīz vien zāle ir pilna. Esmu iesēdusies pareizajā rindā un vīrieši gan pa labi, gan pa kreisi šķiet, jūt līdzi tai pašai komandai, kurai es un sirsnīgi atbalsta katru Nīderlandes komandas centienu gūt vārtus. Uzjautrinās par spāņu izspēlētajām komiskajām situācijām un satraukumā ķer galvu par katru bīstamo situāciju vārtu priekšā. Lai arī jutu līdzi nīderlandiešiem, pirmais, ko patiešām vēlējos, bija lieliska spēle. Tieši to arī dabūju, lai gan bija mirkļi, kad spāņu vārtīšanās cirks jau krita uz nerviem, tieši tāpat arī tiesnesis, kas nenogurdams vilka no šortu kabatas dzeltenās kartītes.
Sajūtas kā stadionā vai arī bārā ar milzīgu ekrānu: kāds applaudē, uzgavilē, iesvilpjas, norūc, vai noelšas.
Kad beidzas pirmais papildlaiks, jau jūtos manāmi nogurusi un tā vien gribas, lai taču beidzot tās visas veidotās kombinācijas pārvēršas vārtos, kaut vai tāpēc, lai mazinātu uztraukumu un lai sirds pārstātu tik ārkārtīgi drebēt par bīstamajām situācijām. Ārkārtīgi ilgi nav jāgaida, taču, tā kā tas notiek jau otrajā papildlaikā, esmu paspējusi sagatavoties uz soda sitieniem. Ko darīt, spāņi izbojā man visu prieku un 116. minūtē ietriec bumbu nīderlandiešu vārtos. Zālē publika gavilē un nu var redzēt, kur salīdzinoši klusāki sēdējuši spāņu līdzjutēji :D Laikam taupījās.
Arlabunakti un lai ražīga darba nedēļa!
Nekarsējieties pārlieku saulē un saudzējiet sevi.. taču nepārcentieties un atstājiet vietu pārsteigumiem