Kni virtuve

love yourself more

28 STUNDAS BRISELĒ – TURPINĀJUMS

Šodien kaut kāda drebuļa sajūta un tā vien šķiet, ka būs jādzer konjaks vai kāds cits stiprais dzēriens. Pumpēju iekšā tēju un ceru, ka rīt šīs nepatīkamās sajūtas nebūs.
Bet tas tā, jums jau mani baciļi neinteresē, tāpēc stāstīšu tālāk par Briseles braucienu.

Brokastis.
Visu nakti no piektdienas uz sestdienu pamatīgi gāza lietus un, guļot jumtistabā, to var izjust vēl jo vairāk. Lietuslāšu bungošana pārspēja jebkuru citu traucējošo troksni, kā arī bērnības atmiņas par gulēšanu vienā gultā ar radu bērniem kā šprotēm bundžā nez kāpēc bija labākas nekā mūsu sagulēšana vienā gultā trijatā. Nebija ērti, bet es nečīkstu, tikai varu piebilst, ka pa vidu gulēšanas vienīgā priekšrocība ir tikai tā, ka segu neviens neatņems. Citu priekšrocību nav. Mugura sāp un kakls stīvs, bet es nežēlojos. Tie ir sīkumi.

Kad pirmā nokāpju lejā, man tiek dota izvēle – tēju vai kapučīno. Ņemot vērā, ka es nebiju tik čakli lasījusi mūsu izmitinātāja profila informāciju couchsurfing.com, izvēlot ingvera tēju. Meitenes dzers kapučīno, jo, kā uzzinu vēlāk, Enriko to taisīs pats. Lai nu kā, man nav žēl un es tieku pie ārkārtīgi skaistas tējas tasītes.

Uzgraužam pa cepumam un esam gatavas doties. Šķiet, pat Briseles debesis par mums apžēlojušās un lietus tiek aiztaupīts. Pirms došanās uz metro tomēr vēl ieejam bodē pēc kādam kreptīgākām brokastīm, lai gan patiesais mērķis bija naudas samainīšana monētās.

Mirklis ir īpašs, jo pirmo reizi mūžā nobaudu virtuli. Jūs smejaties? Beidziet, es nekad nebiju ēdusi tādus a la Homērs Simpsons virtuļus ar caurumu viducī un šokolādes glazūru. Virtulis ir svaigi cepts, mīksts un pufīgs. Nav pārlieku salds un nemaz nav eļļains. Tieši tāds, kādam tam jābūt. Vismaz es iedomājos, ka tam tādam ir jābūt, jo tas ir mans pirmais virtulis. Kožu pa maziem gabaliņiem un liekas, ka tomēr būs mazuma piegarša. Šīs piegaršas likvidēšanai man ir kruasāns ar kanēli =) un, lai viss neliktos par sausu, maza pudelīte ar Evian ūdeni. Varēju jau pirkt arī citu, bet tieši šim bija ērta un maza pudelīte, kas tieši ievietojās manā plecu somiņā.

Otrās brokastis ieturētas un varam sākt pildīt mūsu tūrisma plānu.

Ar karti padusē.
Tiek iegādātas dienas kartes metro un uzsākam ceļu uz Atomium – atoma modelis, celtne, kas uzbūvēta par godu Expo’58. Wikipedia ir visāda informācija, bet vislabāk man patīk fakts, ka principā šai celtnei bija jāpastāv tikai 6 mēnešus. Tā ar tiem expo objektiem notiek.. Efelis ar vēl stāv kā stāvēdams. Atomium iespaidīga izmēra un kā jau visi tūristi, arī mēs bildējamies tās pakājē. Kopīgo foto lūdzam uzņemt tur pat esošajiem vispasaules fotogigantiem – aziātiem. Man būs grūti pateikt, vai tie bija ķīnieši vai japāņi, bet tam taču nav nozīmes. Austrumu biedri ir laipni un izpalīdzēt neatsaka. Augšā gan nekāpjam, jo Enriko no rīta mums paspējis izstāstīt, ka neko īpašu tur redzēt nevarot. Pilsētas centrs esot pārāk tālu un pirkt biļeti, lai to konstatētu, neesot vērts.

Tā vietā izvēlamies uzreiz doties uz Mini-Eiropu, kas atrodas tur pat blakus.
Pērku biļeti un man tiek jautāts, kādā valodā es vēlētos bukletu/grāmatu par Mini-Eiropu. Daudz nedomāju un saku – latviešu =) Ha hā, nav ja? :D Ko tad jautā? Labi, labi, saku, ka derēs arī vācu valodā un tieku pie grāmatiņas par visiem mini objektiem. Ar savu māksliniecisko aci, patiesībā abām, novērtēju, ka ieguldīts pamatīgs darbs un mākslinieki centušies godam. Varētu jau piekasīties kādiem sīkumiem, bet to nedaru. Vienīgi dīvaina liekas katru valsti prezentējošo objektu izvēle. Tallinas mūris izskatās nožēlojami salīdzinājumā ar Viļņu simbolizējošo celtni. Latviju pārstāv Brīvības pieminekļa miniatūra statuja, pie kuras var noklausīties arī „Dievs svētī Latviju”. Milda gan izskatās neģīmī.. nebūs kārtīgi papētījuši grimasi, bet, tā kā solīju nepiekasīties sīkumiem, skatos un priecājos. Visvairāk mani uzrunā Parīzes Svētās sirds katedrāles miniatūra.

Vējš atkal darījis savu un pašas ekspozīcijas beigās tādā kā Eiropas namiņā uzspēlējam interaktīvu spēli, kas dod iespēju izkustēties un sasildīties. Ekskursija jau gandrīz būtu galā, bet tad ieraugām skaistāko karuseli, kāds nu dzīvē ir skatīts. Tāds kā no filmām – divstāvīgs, ar rozā kruzuļiem un sapņu kumeļiem. Ilgās pārdomās neieslīgstu, izpētu cenrādi un noskatu zirgu =) Sirds gavilē!

Nākamais apskates objekts paredzēts kāds pērlīšu veikals antikvariātu rajonā ielā ar lielisku nosaukumu – Lapsas iela! Tā kā dažas dienas pirms brauciena esmu tikusi pie plastikas kaudzes, ko sarunāju kādā bodē, ka tā man tiks atlikta, kad prece ienāksies, pērles mani neinteresē. Dodos uz veikala pagrabstāvu apskatīt antikvārās mantas: senus traukus, grāmatas, čemodānus, mēbeles un lampas. Tīri vai dusma, ka man tikai rokas bagāža sporta somas lielumā.

Kvartāls vienkārši ģeniāls un mazās bodītes tā vien vilina un sauc iekšā. Acis mirdz, bet makā svilpo vējš un antikvārās lietas paliek vien nākotnes sapnis.

Pēc pērļu iegādes dodamies uz centru, lai apskatītu gaismā to, kas iepriekšējā vakarā redzēts tumsā. Kā izrādās, gan La Grand Place (centrālais laukums) un visi citi skvēri savu burvību dienā mazliet zaudējuši, jo košais apgaismojums vēl nav ieslēgts. Brisele jāskata naktī – šaubu nav!

Čurātāju medības.
Kartē atzīmēti abi mazie čurātāji – gan meitenīte, gan puišelis. Kā pirmo izvēlamies meklēt puiku, taču nekādi nevaram atrast pareizo virzienu. Kādā informācijas centrā dikti sagurusi meitene (tā izskaidroju viņas nelaipnību) mums iedod vēl vienu karti, taču tā liekas kaut kāda neriktīga. Vismaz daži objekti, pēc kuriem gribam orientēties, atzīmēti kaut kā ne tā. Maldāmies un jau kļūst tumšs, Brisele sāk starot krāsainās gaismās. Mazā mīzalas medībām tiek atmests ar roku un nejauši nonākam uz tās ieliņas, kurā meklējama mazā čurātāja. Meitenītes statuja ir kādas mājas nišā jūras velšu restorānu rajonā. Aiz restēm. Ja godīgi, tad nekas īpašs… restorānu rajons liekas pievilcīgāks un iekšā vilinātāji saistošāki. Viens pat paspēj man sastāstīt, ka, skatoties uz mani, šim vēderā siltums un sirds pukst straujāk. Tikai pēc apskāviena tieku palaista brīvībā. Mirklī, kad izlēmām čurājošo puisīti nemeklēt, pamanām norādes. Mannequin-Pis. Sekojam norādēm un tur jau viņš ir – mazs čurājošs knīpucis. Esmu pārsteigta par puikas izmēriem. Statuja ir sīciņa un amatierfotogrāfu ielenkta.

Nogurums gan pēdās, gan citās ķermeņa daļās… Ilzīte tik turpina svītrot laukā padarīto no izdarāmo lietu saraksta.

Par citiem tās dienas notikumiem stāstīšu rīt.
Šodienai pietiks. Man nepieciešams iedarbīgs veselības saglabāšanas līdzeklis.

Uz atvadām līdz rītdienai vēl tikai karuseļa foto ar mani uz sapņu kumeļa.

Atvilktne: Varde ceļotāja
  • Tincii saka:

    Vislabāk man patika “mazais mīzala” :D
    Čurumiķelis, tā teikt.
    Un kruasāna apraksts.
    =>Man sāk teikt, ka es esot materiāliste.
    Sāku par sevi raizēties.
    Ups, šis nav gluži mans blogs… :p

    30/11/2009 at 21:25
    • Kni saka:

      Ooo, Tincii, Tu atnāci uz tēju, t.i., balzāmu ar upeņu sulu un piparkūkām! Šodien manī radās atziņa, ka visi trīs Ziemassvētku vēstneši ir ieradušies.. nē, tas nav ne aukstums, ne sniegs. Mandarīni, piparkūkas un Coca Cola reklāmās atkal brauc lampiņām rotāta tālbraucējmašīna =)

      30/11/2009 at 21:48
      • Tincii saka:

        ek, Tincii iekāpj katru dienu. Reizēm tikai pabāž degunu, ātri iedzer tēju (piedod, bez Tavas klātbūtnes) un prom ir. Reizēm pagrozās un paprāto :)
        Bet tie furgoni un pati sākotnējā dziesmiņas versija “Hollllidays are coming, holllidays are coming…” manī izraisa pilnīgu jumta aizbraukšanu. Pat gandrīz atkal jāsāk ticēt Ziemassvētkiem.
        Tincii kā parasti instabilis.

        30/11/2009 at 22:53
      • Tincii saka:

        ak un jā, balzams ar upeņu sulu būtu tieši laikā. Varu vienu palūgt? ;)

        30/11/2009 at 22:54
        • Kni saka:

          Tagad ir palicis tikai balzams? Dzersi? =)

          30/11/2009 at 23:01

Leave a Reply