Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas raksta ceļojumu aprakstus, jo parasti to dara kāds no ceļabiedriem. Arī bilžu man nav, jo manējās paliek sajūtu līmenī. Man nav fotoaparāta. Tātad fotografē arī tie citi, bet es tikmēr skatos un baudu. Varu nesatraukties, vai gaisma ir īstā, vai vējš no pareizās pusēs pūš… =)
Kad saņēmu piedāvājumu braukt uz Briseli, es vēl tā kā vilcinājos, bet piekritu. Manas attiecības ar lidostu tomēr joprojām ir gana jutīgas, tāpēc iekšēji vēl vilcinājos, lai gan biju jau pateikusi jā. Vēl sēžot lidmašīnā, mani pārņēma sajūta, ka tā bija kļūda, ka vēl nav īstais laiks, bet ko nu tur. Ķermenis nokļuvis turbulences varā un likties īsti vairs nav kur.
Lidmašīna.
Vietas pie avārijas izejas un solījums vajadzības gadījumā stjuartei palīdzēt, kā arī mūžīgā klusā cerība, ka nebūs tādas vajadzības ne šoreiz, ne arī citā reizē.
Rindā aiz mums divi sievišķi un mazs puika, kas manāmi sāka krist uz nerviem, pirms vispār vēl lidmašīna bija gaisā. Sākumā sīkais par atrakciju bija izvēlējies drošības jostas vaļā un ciet taisīšanu. Klik-klik-klik-klik… Nervu gali tiek viegli kairināti, tācu tas vēl ir paciešams. Atrakcija Nr.2 jau bija drosmīgāka – vērt vaļā krēsla galdiņu un dauzīt to pret krēslu. Mazā bandīta māte nelikās traucēta un nemaz neiedomājās, ka šī darbība kādam varētu radīt pamatīgu diskomfortu. Savukārt atrakcijā Nr.3 bija divi dalībnieki, jo mazais razboiņiks bija atradis sev ģevušķu – mazu, patuklu meitenīti ar sārtiem vaigiem. Abi sīkie nu skraidelēja pa lidmašīnu tieši tā pat, kā sīkaļas mēdz skraidīt pa kapiem kapusvētku laikā, tikai atšķirība tāda, ka kapos guļošie jau sen vairs nevar iebilst, taču lidmašīnā guļošie neuzdrošinās aizrādīt, jo latvietis ir dzimis, lai ciestu un paciestu. Arī es pacietu un neko neteicu. Nevēlējos klausīties, ka tas taču rebjōnoks.. blā blā blā..
Kad robjōnoki pārstāja skraidīt, pie mūsu rindas ejā parādījās divi ķiploku bērni :D Nē, nevis kukurūzas bērni, bet ķiploku bērni. Meitene un bebulis, kas jau iemācījies staigāt. Abiem kaklā iekārtas ķiploku krelles – uz diega uzvērtas ķiploku daiviņas. Nav ne jausmas, vai tas viss darbojas, bet smird gan. Sīkie kā nohipnotizēti pētīja mūsu rindu un nemaz nedomāja iet prom.
Pilna lidmašīna dīvaiņu.
Līst! Līst! Līst!
Iepriekš bija dzirdēts, ka Briselē īsti ko redzēt neesot, bet vai tad vienmēr jābrauc tikai tur, kur visiem ir ko redzēt? Kad tikām līdz pašai Briselei, ir jau tumšs, kā solīts – līst lietus un pūš sasodīti nepatīkams vējš. Ko nu tur ņaudēt? Tiek atrasts gan metro, gan arī vieta, kurā norunāts satikties ar mūsu izmitinātāju. Tas ir mans pirmais couchsurfing. Tiem, kas nezina, kas tas tāds ir, varu paskaidrot – ka tā ir īpaša mājas lapa, kurā ceļotājiem iespējams sev atrast bezmaksas naktsmājas un attiecīgi arī citu reizi savējās piedāvāt kādam ceļotājam, bet, ja nevar piedāvāt naktsmājās, iespējams sniegt padomu par uzturēšanos Tavā pilsētā, valstī utt. Kāds cits noteikti visu šo varētu izskaidrot daudz labāk. Skaidrs, ka tas tomēr ir mazliet arī risks, jo vienīgais, ko Tu zini par cilvēku, pie kura paredzēts nakšņot, ir atsauksmes, ko citi par viņu sarakstījuši profilā, taču jāatzīst, tas ir citādāks ceļošanas veids un iespēja pilsētu/valsti iepazīt ne tikai ar ceļveža palīdzību un ietaupīt uz naktsmāju izdevumiem.
Pasūtām tēju, jo lietus un vējš darījis savu. Dzērienu un ēdienu karte ir franču valodā, kā rezultātā man ir lieliska iespēja atsvaidzināt akadēmijā apgūtās franču valodas zināšanas, kas paspējušas pa šiem gadiem pamatīgi apputēt. Saņemu drosmi un glīti nolasu nosaukumus no kartes un merci beaucoup gaidām tēju.
Man būs svaigās piparmētras! Pret ieeju sēžu ar muguru, tāpēc reakciju par katru ienācēju man nākas lasīt no brauciena biedreņu sejām.
Pēc laika viņš jau nāk – mūsu Enriko Karūzo. Nekāds Karūzo viņš nav, es tikai atļāvos viņu tā nodēvēt. Meiteņu sejās ir neliela vilšanās, taču ko nu vairs. Karūzo ir teicama humora izjūta: mums laikam dikti nepatīkot Brisele, ja jau esam ieradušās šeit uz 28 stundām :D Smiekli spurdz gaisā gandrīz pēc katra Karūzo joka. Pie komentāra tiek arī Din i-phone un Enriko, aizsedzot ar plaukstu (nu, lai Din neredz), mums parāda savu vienkāršo NOKIA telefonu. Enriko strādā Eiropas Parlamentā un ir vienkāršs cilvēks.
Tēja padzerta un tiekam aizvestas uz mūsu naktsmītni. Gulta mums viena, kā rezultātā varēs atcerēties bērnību, kad braucu ciemos un visi bērni dīvānā tika saguldīti kā šprotes bundžā – draudzīgi viens otram blakus. Skaidrs ir viens, nebūs ērti, taču tas ir sīkums. Noliekam somas un iesim apskatīt Briseli tumsā. To, ka līst, es nemaz nestāstīšu un arī to, kā līst – nē.
Ōda vēderam.
Pirms Briseles apskates jāpaēd, jo lietus un tukšs vēders var tiešām izrādīties liktenīgi. Tik liktenīgi, ka mums ne prātā nenāks braukt turp vēl kaut vienu reizi. To taču mēs nevēlamies.
Ja man nekas nav sajucis, tad vakariņot devāmies uz Au Vieux Bruxelles. Nespējat izlasīt? Nebēdājiet, Din un Ilze arī nespēja :D Bija jautri!
Saņemam ēdienkartes, kuras, protams, ir franču valodā, bet nu jau man sāk likties, ka es tiešām kaut ko atceros no akadēmijā mācītā un spēju saprast, ko šeit iespējams dabūt. Šis fakts nāk gaismā un tiek nolemts (Enriko nolemj), ka pasūtījumu veikšu tieši es. Pie sevis klusītiņām atkal un atkal lasu tos briesmīgos nosaukumus, piesarkstu un cenšos atcerēties, ko katrs no mums pasūtījis, lai nevienu neapdalītu. Ja kādam gribas pamežģīt mēli, tad to var izdarīt šeit :D
Tātad, ko mēs ēdām:
1. Carbonnades à la gueuze, frites: man domāt, ka tie bija liellopa gaļas gabaliņi (vismaz tā garšoja), kas pagatavoti gueuze alus mērcē. Tiek pasniegti kopā ar fri kartupeļiem. Gaļa mīksta un sulīga, mērce saldeni skāba un dikti patīkama garšas kārpiņām. (šo ēdu es)
2. Waterzooi de volaille aux petits légumes & frites: šo ēda Din, bet arī man bija iespēja noņemt provi. Kas tas tāds Waterzooi bija, es īsti neatceros, bet zinu, ka tā bija putna gaļa (visticamākais vista) ar dārzeņiem mērcē un, protams, fri kartupeļi. Garšoja labi un maigi.
3. Le Moules Leffe Blond – Mīdijas Leffe Blond alus mērcē un protams – fri kartupeļi. Kur tad bez šiem zeltainajiem kartupeļu stienīšiem, kas izskatās griezti tur pat restorāna virtuvē, nevis kādām citām čaklām rokām un galu galā izņemti no paciņas.
4. Enriko Karūzo tiek pie Vol au vent poularde & frites: vistas fileja šķiet tā bija, arī mērcītē un jau tik daudzinātie fri kartupeļi.
Pasūtīju mums arī dzērienus – alu, jo Beļģija ir slavena ar savām daudzajām alus šķirnēm. Sākam degustēt.
Kas noteikti ir pieminēšanas vērts, ir porcijas un ēdiena pasniegšanas veids.
Ēdiens tiek pasniegts metāla katliņos un tādam sievišķa kuņģim tas tomēr liekas par lielu, lai gan šādu katliņu virtuvē es noteikti sauktu par mazu. Ja skatīsieties bildes šajā mājas lapā, tad vienā no bildēm ir pavārs un viņam aiz muguras redzams trauku plaukts, uz kura manis pieminētie katliņi. (klikšķinām uz “bildes šajā mājas lapā”)
Maigi izsakoties, esam pārēdušies un saldajam vietas vairs nepietiek, lai gan esmu jau uzbūrusi domās creme brulee garšu un vēl tagad no tās domas vien mutē sariešas siekalas – kraukšķīga virskārta un debešķīgs vaniļas krēms. Mmm….
Vēders pilns un tumsa Briselei neskādē. Ātri vien nonākam pie secinājuma, ka esam nokļuvušas Staro Brisele un ik pēc brīža tik jā šauj ar pirkstu kādā virzienā – redzi? Redzi? Paskaties! Mans absolūtais favorīts ir kāda ēka, kas Europalia China Art Festival ietvaros ietērpta ķīniešu lampu „kažociņā”. Skatos muti pavērusi un priecājos, cik it kā vienkārša ideja, taču cik grandiozs izpildījums. Pameklēju internetā – te būs. Ķīnas tējas namiņš. Kāds salicis bildes, kurās redzams arī izgaismotais laukums un pilsētas viens no labākajiem skatiem.
Jūs vēl spējat palasīt?
Kad jau pārdesmit reižu esmu paspējusi pateikt ”Ooo!” sataisot lūpas tūtītē, tiekam aizvestas uz kādu vietu, kur savulaik bijis tirgus paviljons, bet tagad klubs, kafejnīca un galerija vienuviet – Cafe des Halles – atradu kādu bildi, lai rodas aptuvenais iespaids.
Atmosfēra ģeniāla – vari paēst, padzerties, padejot, baudīt mākslu un mūziku vienuviet. Interjers neizskatās daudz pārveidots, saglabātas koka detaļas, kokgriezumi un ciku cakas. Vieta ar dvēseli, to var just uzreiz. Lai nu kā, līdzīga sajūta Rīgā bijusi tikai galerijā „Istaba”.. tiesa gan.. padejot tur iespējas nav.
Plašāku Briseles apskati nolemjam atstāt uz nākamo dienu ar cerību, ka nelīs.
Man Brisele patīk un meitenēm arī patīk. Šķiet, arī Enriko patīk gan vakars, gan mēs.
Turpinājums sekos =)
vui, par bērniem. gribas iekomentēt no operas “kam nav bērnu, tas nesaprot”. vai tādēļ vecākiem sēdēt mājās un nekur nebraukt, ka ir bērni. zinu, ka citiem traucējoši, bet, ai, kā es saprotu bezpalīdzīgās mammas, kas nespēj kontrolēt bērnu uzvedību, jo bērni IR bērni…
Rudu, bet es atvainojos, tā ir lidmašīna un tici man, tā māte pat ar aci nepaplikšķināja, ko tas ziķeris dara… Atšķirībā no mums, viņa gulēja. Es nesaku, ka nav nekur jābrauc, taču ar bērnu IR jārunā un jāstāsta viņam, kur viņš atrodas. Kāpēc tad tomēr ir tādi bērneļi, kas smuki sēž, bet ir tādi, kas vecākiem bradā pa galvu? Nevēlējos Tevi aizvainot, taču, ja ar bērnu runā, viņš saprot. Mazajam neviens neteica: nedauzi ar galdiņu, meitene priekšējā krēslā guļ. Viņam arī neviens neteica: dēliņ, neskrien, te ir lidmašīna un te skraidīt nedrīkst. Tiksim lejā un tad varēsi skriet. Neviens nepasēdēja ar viņu un grāmatiņu viņam nepalasīja. Tas viss aiz bezdarbības!
aiz pārguruma ne bezdarbības. to es par sevi.
bet var jau būt, ka Tev ir taisnība. :)
Negribu šo vietu pārvērst par diskusiju par bērniem, jo, kā jau Tu teici – man tādu nav, taču bērniem nav pārguruma… Es nesaku, ka viss ir vienkārši un notiek kā pēc burvju mājiena. Varam privāti par šo padiskutēt. Man ir daudz sakāmā. =)
viss kārtībā. man vienkārši ir bijusi nedēļas nogale ar Gabi pārāk lielās devās, rīt iešu uz skolu mācīties, ti, atpūsties no bērna. :D
Es ticu, ka ar Tevi viss būs labi, Tev tikai pašai jānotic! Tu arī zini, ja vajag palīdzību, man to vienmēr vari lūgt. =)
Duvel noprovēji?:)
Duvel dzēra Ilze, es tā kā Leffe Blond pieskaņoju mana ēdiena mērcītei. Interesants no dzeršanas viedokļa bija Kwak. Tā kolbas veida glāze ar koka turētāju vien ir ko vērta.
Vēl izdevās noprovēt Delirium Tremens – rozā ziloņi uz glāzes :D Un vēl labskaņas dēļ – Satan Blond! Tas viss gan tikai nosaukumu dēļ pirms mājās iešanas.
Pozitīvi ir tas – ka ne reizi nebija tā, kā bieži vien Rīgā – Tērvetes alus, Cēsu alus glāzē un glāze uz Aldara alus paliktņa :D