Aplokšņu stāsti

Aploksne gan man ir, viss ir, tikai pasts tik tālu, tik tālu, miegs tik ciešs, tik ciešs, tāpēc vien priecājos, ka tās saņēmējai vēl ir drusku pacietība. Lai zinātu, ko gaidīt un varbūt vēl izvilinātu nedaudz pacietības, skats uz aploksni.

Visu laiku nevarēju saprast, kā tam zilonim trūkst. Auss! Tā ir auss!

Published by

Kni

Love yourself more

7 thoughts on “Aplokšņu stāsti”

  1. Tās Aploksnes arī pastnieču sejās rosina smaidus :) Kad aizgāju pēc paciņas, pastniece to atrada un smaidot kaut ko iekomentēja par zīmējumiem. Protams, patīk. Kā var nepatikt :)

Leave a Reply